Foto: Personīgais arhīvs

2018. gada 11. martā // Alisa Lavrenčuka

Ernests Mediņš: man ir tas gods teikt - mans vecvectētiņš ir Jēkabs Mediņš.

Jaunais un talantīgais sitaminstrumentālists Ernests Mediņš elpu šobrīd neatvelk. Viņa muzikālo ikdienu veido Latvijas Nacionālais Simfoniskais orķestris, sitaminstrumentu ansamblis “Perpetuum Ritmico”, muzikālā apvienība “Neazmirstulītes”, kā arī Latvijas Nacionālās Operas orķestris, ar kuru mūziķis drīzumā piedalīsies neparastā pirmizrādē “Opercussion”, kurā skaņdarbi atskaņoti tikai uz sitaminstrumentiem. Nav jau par ko brīnīties - savu muzikālo kaislību Ernests mantojis no Jēkaba Mediņa, sava vecvectēva, kas bijis pazīstams latviešu komponists.

Par mūziku, sitaminstrumentiem un vecvectēvu Ernests stāsta intervijā ar ParMuziku.lv.

Kā iesācies jaunais gads un kas ir ieplānots šim gadam?

Šis gads iesācies diezgan aktīvi - jau bijuši vairāki simfoniskās mūzikas, sitaminstrumentu ansambļa “Perpetuum Ritmico”, kā arī popmūzikas un džeza mūzikas koncerti. Nesen biju Lietuvā, kur koncertēju ar muzikālo apvienību “Neaizmirstulītes”. Plāni šim gadam ir diezgan lieli, tostarp daudzi koncerti Latvijā, Ukmerģes sitaminstrumentu festivāls, kā arī martā ieplānots latviešu komponistu koncerts Dzintaru koncertzālē sadarbībā ar Māri Sirmo. Protams, plānā ietilpst Dziesmu un deju svētki vasarā, kurā spēlēšu ar Latvijas Nacionālo Simfonisko orķestri, arī daudzi klasiskās mūzikas koncerti, Latvijas Nacionālās Operas jauni iestudējumi.

Kā vispār sākās tava interese par mūziku?

Interese radās tik agri, ka tagad grūti atcerēties to īsto brīdi, bet tā lika par sevi manīt jau no mazotnes. Mamma stāstīja, ka bija nopirkts maziņš spēļu sintezators un es to varēju spēlēt visas dienas garumā, kas jau par kaut ko liecināja. Arī mana vecmamma Marija Mediņa, ļoti pazīstama pedagoģe Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, maniem vecākiem teica, ka no visiem bērniem, tas ir vēl divām māsām, man vienīgajam ir muzikālā dzirde, un tā arī es vienīgais esmu aizgājis mūzikas ceļu. Uz mūzikas skolu mamma sāka vest četru, piecu gadu vecumā - sanāk, ka ar mūziku esmu saistīts jau 25 gadu garumā.

Ko tev nozīmē būt slavena komponista mazmazdēlam?

Tas, ka mans vecvectēvs ir Jēkabs Mediņš, protams, ir uzlicis atbildības nastu pret savu dzimtu. Kad parasti jautā, vai man ir kāda saistība ar slavenajiem brāļiem Mediņiem, tad man ir tas gods teikt, ka mans vecvectētiņš ir Jēkabs Mediņš, kas, protams, bija ne tikai labs komponists, bet arī pedagogs, diriģents, virsdiriģents Dziesmu un deju svētkos. 

Tad muzicēšana tev drīzāk ir mantots talants vai cītīgs darbs?

Ja pašam ir interese un spēja radīt kādu dziesmu, vienalga, salikt vienkārši akordus, melodiju dziesmai vai aranžēt kādu skaņdarbu, tad es domāju tas noteikti ir talants. Taču tas, protams, ir neatlaidīgs darbs, kurā ir jāiegulda savas spējas.

Vai esi spēlējis sava vecvectēva komponēto mūziku?

Esmu spēlējis vienkārši sava vecvectēva kora dziesmas, lai paklausītos, kādas viņam bija tās noskaņas. Esmu spēlējis orķestrī, kad atskaņoja ne tikai vecvectēva, bet arī viņa brāļu mūziku. Tobrīd bija īpašas sajūtas, jo kaut kādā mērā manī plūst tās asinis un tas liek aizdomāties par to vērtību, ko brāļi Mediņi savā spožajā komponistu, pedagogu karjerā ir paveikuši.

Ko interesantu par vecvectēvu ir stāstījuši tuvinieki?

Mans vecvectēvs ir bijis ļoti labsirdīgs cilvēks, kas daudz “pīpojis” (red. - smēķējis). Un es vēl atceros, ka viņa meita Marija Mediņa arī daudz pīpēja, tāpēc dzīvoklī bija tās īpašās smaržas, piesmēķētās telpas, kas radīja kaut kādu īpašu burvību tam visam.

Kas tevi iedvesmoja izvēlēties sitaminstrumentu spēli?

Sākotnēji es biju pianists, un mana mamma Lolita Mediņa kādus 20 gadus vadīja konkursu “Talants Latvijai”, tāpēc bieži vien gāju mammai līdzi, un tad vienreiz dzirdēju Raita Aukšmuksta spēli uz marimbas, kas tagad man ir labs kolēģis un draugs. Kopš tās reizes man radās vēlme spēlēt tieši šo instrumentu. Pedagoģe Larisa Puzule daudz ko man iemācīja par sitamajiem instrumentiem, kā arī noteikti vēlētos pateikties citiem maniem pedagogiem kā Tālim Gžibovskim, Edgaram Saksonam un Rihardam Zaļupem.

Kādu emocionālo nozīmi tu piešķir mūzikai?

Mūzika vispār spēj dziedēt. Cik daudz dziesmas ir sarakstītas par salauztu sirdi, neizdevušos mīlestību vai tieši pretēji - dziesmas, kas liek pacelt spārnos? Tā visa ir mūzika, it sevišķi runājot par bungām - tas ir atraktīvs un aktīvs instruments, spēlējot to, tiek nodarbināts viss ķermenis. Ir gadījies, ka aizeju vienkārši izspēlēties uz tām bungām vairākas stundas un jūtos atvieglots. Mūzika tiešām dziedē, tā palīdz aizceļot kaut kur tālu prom no visām nevajadzīgām lietām. 

Kā vispār ir būt jaunam mūziķim Latvijā un ko tu ieteiktu citiem, kas tikai sāk muzikālo karjeru?

Protams, konkurence būs vienmēr. Tā ir arī laba lieta, jo var redzēt, kā daudzi ar savu ieguldīto darbu kāpj uz augšu, konkurence liek sarosīties, darboties un strādāt ar sevi. Sākumā, ja paaicina nospēlēt kādā koncertā, tad, protams, tas viss būs bez lielām naudas summām, taču ja sevi labi noprezentē, pierādi, ka esi apķērīgs mūziķis, tad tas nāks tikai par labu. Ja vēlies kļūt par mūziķi, ir vienkārši jāsaprot, ko tieši tu vēlies, un tik ķērties klāt. Man ir bijuši pazīstami cilvēki, kuri tikai 15 gados sākuši spēlēt  klavieres un beigu beigās kļuvuši par virtuoziem pianistiem. Manuprāt, dzīve tiešām pati parādīs, kas ir nepieciešams, ja kaut kas rosina spēlēt instrumentu, tad to vajag darīt. Viss ir paša rokās.

Kādi koncerti tuvākajā laikā ir plānoti, ko ieteiktu klasiskās mūzikas cienītājiem?

Tuvākajā laikā būs daudz koncerti, bet viens no īpašajiem notiks Latvijas Nacionālajā Operā. Projekta nosaukums ir “Opercussion”. Jau pats koncerta nosaukums ir interesants, jo angļu valodā vārds “perkusijas” rakstās “percussion, taču ja priekšā pielikt burtu “o”, tad izveidojas “Opercussion”, kas skan kā “operas sitaminstrumenti”. Koncertā spēlēs Latvijas Nacionālās Operas orķestra sitaminstrumentālisti un viņu kolēģis Ivo Krūskops, kas radījis brīnišķīgas aranžijas. Tika ieguldīts ļoti liels darbs, piemeklēts vislabākais un atbilstošākais skanējums sitaminstrumentu ansamblim. Koncerts noteikti nebūs tikai vienu reizi. Interesantākais tas, ka visi skaņdarbi - pazīstamākās operu un baletu ārijas, uvertīras, orķestra skaņdarbi - tas viss, tiks atskaņots tikai uz sitaminstrumentiem, sākot no trijstūrīša līdz lielajai marimbai, kas mums, sitaminstrumentālistiem, ir patīkami.

Cik ilgu laiku prasīja pārveidot visus nopietnos skaņdarbus tieši sitaminstrumentu partijā?

Tieši arnažijas ir tapušas jau vairāk nekā gadu, jo kopā ir 16 skaņdarbi, kuri prasījuši lielu darbu, skatoties partitūrā, izvelkot svarīgākās balsis, lai maksimāli veidotu to oriģinālo skanējumu.

Kādus pārsteigumus gaidīt koncertā?

To varēs uzzināt, kad atnāksiet uz koncertu, kas notiks 17. martā Latvijas Nacionālajā Operā, Jaunajā zālē :)

Komentāri