ParMūziku.lv
- Mūzikas Ziņas
- Industrijas Ziņas
- Industrijas ABC
- Mūzika Biznesam
- Latvijas oficiālais dziesmu TOPS
- RIGaLIVE
- Arhīvs
Kas sanāk, kad sadarbojas Dziesminieks ar lielo "Dz" un piecas Viņas ar lielo "V"?
Jau kopš karjeras pašiem pirmsākumiem, Kārlis Kazāks savā mūzikā allaž ir teicami iemitinājis ideju par to, ka mazāk var būt arī vairāk. Viņam tas vienmēr ir izdevies organiski un nepiespiesti, ar šķietami minimāliem izteiksmes līdzekļiem (un ļoti bieži tiešām tas ir bijis tikai šķietami) panākt maksimālu efektu, un arī jaunais albums Kārlis Kazāks un Viņa nav nekāds izņēmums, lieliski turpinot iepriekšējos ierakstos radīto noskaņu.
Man personīgi Kārļa mūzika ir saistoša un tuva jau kopš 2008. gada vidus, kad pirmo reizi tā pa īstam sapratu (vismaz tā man šķiet), ko izpildītājs vēlas pateikt savā skaņdarbā Cunami. Kopš tā laika ar lielu interesi esmu sekojis līdzi visam, ko viņš ir ir izdevis, un gadu gaitā attīstību ir bijis grūti nepamanīt. Uz manām plaukstām sekojošie 16 stundas un Gultnes katrs kļuva par loģisku nākamo attīstības punktu dziesminieka karjerā, pievienojot jaunas muzikālās idejas, paplašinot skanējumu un padarot tekstus daudznozīmīgākus.
Es vispār uzskatu, ka Gultnes ir viens no diviem šīs desmitgades labākajiem dziesminieku albumiem Latvijā, līdz ar to latiņu paceļot tik augstu, ka tam sekot ir grūti, lai vai ko Kazāks izdotu. Un tādā ziņā pat labi, ka viņa ceturtais disks ir Kārlis Kazāks un Viņa, kur „viņai” (Anetei Kozlovskai, Undīnei Balodei, Lienei Dravniecei, Maijai Uščai un Mildai Andrijuskaitei (Milda Andrijuskaite)) daudzos brīžos ir atvēlēta pat prominentāka loma, nekā pašam Kārlim, kurš visa stāsta garumā vairāk ir kā teicējs, kas saliek pareizos akcentus starp to, ko izdzied un nospēlē visas viesmākslinieces. Protams, tas tikai sajūtu līmenī, jo pamatā tekstus joprojām izpilda pats solists, tāpat arī skaņdarbos viņa rokraksts ir jūtams caur un caur.
Teikšu godīgi – ja iepriekšējos trīs Kazāka diskus izjūtu ļoti dziļi un pamatīgi, šis tik ļoti manī iemājot nespēj. Iemesli tam varētu būt vairāki, bet šobrīd sliecos domāt, ka tas tā noticis, jo Kārlis Kazāks un Viņa drīzāk skan kā tāds konceptalbums vai pilnīgi cits projekts, kam, loģiski, ir arī citi vērtēšanas kritēriji.
Diskā ir dzirdams mazāk intimitātes un pieklusināto skaņu nekā ierasts, tā vietā aranžijas ir ļoti bagātīgas un daudzveidīgas (vēl daudzveidīgākas, nekā 16 stundās), ko vēl vairāk paspilgtina dažādās viesmākslinieces gan ar saviem mūzikas instrumentiem, gan vokāliem. Tie noņem uzmanību no paša Kazāka, un man personīgi pietrūkst tieši šī fokusa. Tekstu ziņā viss joprojām ir visaugstākajā līmenī, arī muzikāli, kā jau minēju, Kārļa rokraksts skan caur un caur, bet... albums vienkārši ir citāds, salīdzinot ar saviem priekšgājējiem. Tas nav slikti, drīzāk – pat labi, un Kārlis Kazāks un Viņa ir starp 3 labākajiem albumiem Latvijā, ko šogad esmu dzirdējis, vienkārši – disks nav aizsniedzis tik augstas virsotnes, līdz kādām aizšāvās Gultnes, un par kādām cerēju, izdzirdot pirmo singlu Savāda upe.
Nevar noliegt, ka arī ar Kārli Kazāku un Viņu izpildītājs ir spēris soli uz priekšu savā attīstītbā, tāpat kā vienmēr iepriekš. Neapšaubāmi, šāds piedāvājums ir ļoti aizraujošs un tā kvalitātes pat nav īsti vērts apspriest, jo katra no viesmāksliniecēm ir patiešām izcila savas jomas profesionāle, taču ceru, ka ieraksts ir tikai tāds vienreizējs un sekmīgs eksperiments, pēc kā dziesminieks atgriezīsies pie sava solo materiāla radīšanas. Nav šaubu, ka Kārlim ir vēl daudz, ko teikt, un viņam vienam pašam to pateikt izdodas vēl pārliecinošāk, nekā ar kādu sadziedoties.
