ParMūziku.lv
- Mūzikas Ziņas
- Industrijas Ziņas
- Industrijas ABC
- Mūzika Biznesam
- Latvijas oficiālais dziesmu TOPS
- RIGaLIVE
- Arhīvs
Foto: Publicitātes foto Ja Latvijas mūzikas dzīve ir kas tāds, ko var saukt par Notikumu ar lielo „N” visas tautas acīs, tad tas noteikti ir ikkatrs Prāta vētras jaunais albums un tam sekojošie lielkoncerti. Arī 7 soļi svaiga gaisa nav nekāds izņēmums, jo tādu ažiotāžu kā ap šo ierakstu, vietējā mūzikā neatceros jau ļoti, ļoti sen. Un, klausoties ierakstu, jāsaka, ka pamats tai noteikti bija.
Es personīgi jau gadus 10 nevarētu saukt sevi par īpašu prātinieku daiļrades cienītāju, jo, kaut gan interesantas idejas pavīd laiku pa laikam, ilgstoši tās interesi nav varējušas noturēt. Piemēram, Lantern solīja kaut ko ļoti perspektīvu, bet Vēl viena klusā daba līdz galam nepārliecināja. Zināmā mērā gaidīju, ka tas pats būs arī ar šo disku, jo Ziemu apēst bija ļoti daudzsološs ievads tam, ko mēs visi varētu sagaidīt. Dziesmas galvenais lūps pamatīgi ievilka sevī, un gribējās teikt – jā, šī noteikti ir starp labākajām grupas kompozīcijām kopš 2003. gada.
Pirmo reizi albumu man bija iespēja noklausīties vairāk nekā mēnesi pirms tā oficiālās iznākšanas, un toreiz nedaudz vīlos, jo sapratu, ka šis būs nevis turpinājums Maybe un Colder idejām, kuras pamatā saklausīju pirmajā singlā, bet gan Četriem krastiem un Dienām, kad lidlauks pārāk tāls. It kā jau nekas traks – grupa atgriežas pie sava veiksmīgākā skanējuma (ļoti jūtams producenta Aleksa Silvas (Alex Silva) devums, kurš strādāja arī pie Četriem krastiem), un noteikti ir radījusi to, ko fani patiešām gaida, bet... Man tobrīd likās, ka viņi ar 7 soļiem svaiga gaisa varēja pa īstam atvērt jaunu lapu savā daiļradē, kas kļūtu par skaistu noslēgumu iepriekšējo divu ierakstu eksperimentiem.
Šajās dienās disku klausoties atkal, to jau uztveru pilnīgi savādāk. Laikam tāpēc, ka dziesmas ir paspējušas nosēsties, tās izskan daudz pārliecinošāk un interesantāk. Vairs nešķiet, ka viņi ir aizgājuši pa nedaudz nepareizo taku – tagad daudz labāk sajūtu ieraksta kopējo plūdumu, un no tā izrietošo kopējo noskaņu. Būtībā šobrīd pat liekas, ka šis varētu būt labākais prātinieku albums kopš jau pieminētā Dienās, kad lidlauks pārāk tāls. Galvenokārt tāpēc, ka 7 soļi svaiga gaisa ir pieaugušāks par saviem priekšgājējiem, tajā pašā laikā saglabājot ļoti lielu rotaļīgumu, kuru dēļ publika tik ļoti ir iemīlējusi grupu.
Runājot par atsevišķām dziesmām, diska absolūti labākais skaņdarbs ir noslēdzošais Meklēt vienam otru, kas ir ne tikai šī albuma augstākā virsotne, bet viena no pāris kvalitatīvākajām dziesmām vispār. Tiesa, es gan neloloju īpašas cerības, ka tas kļūs par milzīgu hītu vai pat singlu, bet tiešām ceru, ka klausītāji šo ievēros un novērtēs. Komerciālā ziņā vislabāk veiksies tām dziesmām, kurās uzskatāmi ir jūtamas citu grupu ietekmes – titulskaņdarbam, kurā nevar nesajust U2 muzikālās idejas vai Kad zvaigznes pār alejām krīt, kura gandrīz vai nekaunīgi daudz līdzinās Colplay superhītam Magic. Protams, nevar aizmirst arī abus pirmos singlus Ziemu apēst un Ēdenes dārzs, kas tikpat labi varētu būt Carnival Youth dziesmas. Te uzreiz gan ir jāatzīmē, ka, kaut gan ietekmes ir jūtamas, nevienu no gabaliem to dēļ nevar apvainot plaģiātismā, jo katrs ir papildināts ar tikai Prāta vētrai raksturīgiem elementiem. Visbeidzot, īpašu izcelšanu ir pelnījis liriskais Jūras, jo jau tagad redzu, kā šis kļūs par vienu no vasaras koncertu spilgtākajiem mirkļiem.
Ja pēdējos gados nereti prātā iezagās doma, ka Prāta vētra izklausās nedaudz nogurusi un pēc 25 kopīgas muzicēšanas gadiem degsme nedaudz sāk apsīkt, vismaz šī brīža iespaids par 7 soļiem svaiga gaisa ir tāds, ka ar albumu viņi ir ievilkuši pamatīgu otro elpu. Atdzīvojušies paši, un, domājams, pavilks līdzi arī savu klausītāju, kas nozīmē, ka jaunas un interesantas lietas grupas daiļradē radīsies arī turpmāk.
