Carnival Youth: Braukt spēlēt cilvēkiem, kuri nezina mūsu mūziku, vienmēr ir interesanti

Raksta attēls - Carnival Youth: Braukt spēlēt cilvēkiem, kuri nezina mūsu mūziku, vienmēr ir interesanti Publicitātes foto

19.11.2015 / Alise Pabērza

Intervija ar grupu Carnival Youth par koncertu pieredzi ārzemēs, gaidāmo albumu, faniem un to, kur jāceļ sava koncertzāle.

Pirms neilga laika grupa Carnival Youth uzstājās Berlīnē Badehaus mūzikas salonā. Jau pie koncerta norises vietas ieejas pulcējās bariņš latviešu meiteņu un arī pašā koncertā varēja dzirdēt diezgan daudz latviešu valodā runājošus klausītājus. Badehaus koncerta telpa izmēros varētu būt pielīdzināma mūsu pašmāju Nabaklab koncertzāles izmēriem. Turklāt, puiši bija panākuši to, par ko priecājas ikviena latviešu grupa spēlējot ārzemēs - publika bija piepildījusi visu telpu. Nevarētu teikt, ka adatai nebija kur nokrist, bet nebija arī tā, ka zālē būtu pieci apmeklētāji, no kuriem četri ir latvieši. 

Pēc uzstāšanās, fonā skanot pieklusinātam minimal techno grupas beksteidžā, parunājos ar Robertu, Aleksi un brāļiem Kauperiem. Par to, kā ir spēlēt ārzemēs, kā ir spēlēt Latvijā un kādi ir nākotnes plāni. Jāteic, ka saruna bija ļoti jauka un jestra, pilna ar smiekliem, jokiem un ar ironijas devu puišiem pašiem par sevi un apkārt notiekošo. 

 

Puiši, pastāstiet kāds tad īsti bija koncerts?

Emīls: Hmmm, das wast.. wast… (visa grupa sāk smieties – red.) nu tā īsti nevar saprast. Jautri jau, kā vienmēr.
Roberts: Mēs iepriekš jau runājām savā starptā - jo lielāka pilsēta, jo lielāka konkurence..,ne gluži konkurence bet, nu tāda, jā, laikam jau konkurence, jo visur notiek visādi pasākumi. Tomēr tādai, kā saka, mazai latviešu grupai, Berlīnē koncerts bija ļoti labi apmeklēts.
Emīls: Jā, bet bija ļoti forši, mēs baigi izbaudījām, jo pēdējie šī albuma koncerti. Kopumā mums ar šo albumu jau ir bijuši 163 koncerti un būs vēl. Tas ir diezgan daudz ar vienu spēlējamu materiālu.
Roberts: Tā teikt - spiežam ārā pēdējo sulu.
 

Pēdējā laikā izskatās, ka jums vairāk koncertu ir ārzemēs nevis Latvijā, tā ir?

Roberts: Tā varētu būt, tāpēc, ka zin kā, Latvija pret ārzemēm ir kā adata siena kaudzē… (visiem ir tādi ironiski nosodoši smiekli – red.)
Emīls: Bet ja nopietni, nevar jau spēlēt vienās un tajās pašās vietās ik pēc mēneša. Apnīk gan mums, gan klausītājiem.
Roberts: Gribas kaut kā tomēr to pasākumu uztaisīt mazliet īpašāku. Lai nav vienkārša atspēlēšana.
 

Kad būs gaidāms jaunais albums?

Visi: Pavasarī
Emīls: Bet mēs vēl nezinām kura gada pavasarī.
Edgars: Šo albumu ierakstām Viļņā.
 

Kāpēc tieši Viļņā?

Emīls: Latvijā mēs nerakstām, jo vienmēr uzrodas kādas mazās lietiņas, kuras visiem jādara, vienam jāiet uz teātri, vienam jātaisa ēst, vienam vēl kaut kas.
Roberts: Viļņā mēs tikām pie mūsu producenta drauga, privātajā studijā, kur ir ļoti laba tehnika, ko tā, īstenībā, lai kaut kur izīrētu - tās būtu lielas naudiņas, bet tur mēs tā pa lēto, teiksim tā.
Emīls: Pirmo albumu mēs ierakstījām mēģinājumu telpā. Tā ierakstīšana arī bija tāda, ka visiem ir brīvs laiks, mums nav skola, darāmo darbu, mēs satiekamies un rakstām. Tomēr tagad mums gribējās tā, ka paņemam trīs nedēļas un vienkārši rakstām.
Roberts: Patiesībā albuma tapšanas process jau ir kādu gadu, tīri to dziesmu rakstīšana.
Edgars: Jā, mēs jau esam bijuši kādās četrās radošajās nometnēs, lai to visu saliktu kopā.
Emīls: Gaidiet, gaidiet.
 

Tad jau ar jauno albumu būs arī tūre noteikti? Arēna jau nobukota?

Vienbalsīgi: Jā!
Roberts: Arēna es domāju, lai paliek Robijam un Rhiannai.
Emīls: Zin'kā mūsējo jau vispār vēl tikai ceļ. Kolizeju. Tur, kur tagad ir Prezidenta pils. Plāniņš jau gatavs.
Aleksis: Tur uz tā torņa augšas.
Emīls: Vēl pāris papīri jāparaksta un tad jau būs, viss notiks. Principā viss jau notiek. Raimonds pats arī saka, ka nu okej, puikas, būs labi.

 

Pēdējo reizi redzēju jūsu uzstāšanos Positivus festivālā pirms diviem gadiem, kad no I Love You skatuves telts ārā nesa noģībušas meitenes.

Edgars: Tu to redzēji, ja?
Visi: Jā, mums vispār ir labs stāsts par to.
Roberts: Mēs nākošajā rītā gājām uz I Love You skatuves beksteidžu pēc mantām, jo mums bija koncerts pa dienu uz Nordea skatuves.
 

Nesot ārā mantas, mums tādā dusmīgā balsī uzkliedz apsargs – Eu, džeki, jūs šitā nedariet vairāk. Mēs pagriežamies – ko nedarīt? Un viņš atbild – Mēs te vakar kādas četras meitenes noģībušas iznesām ārā, tas ir normāli? Nē!

Bet viņš to tā smejoties teica.
Emīls: Mums Positivusā bija divi koncerti, tomēr mēs kaut kā vairāk gatavojāmies tieši I Love You skatuves koncertam un nemaz tā īsti neaizdomājāmies par to otru koncertu, jo tas bija no rīta, domājām, ka visi gan jau gulēs. Mēs gaidījām to pirmo kocnertu, kurš bija fantastisks. Tad mēs nākamajā dienā taisām soundčeku un tur, protams, neviena nav.
Roberts: Kā neviena nav?
Aleksis: Tur tak jau kādas pirmās trīs rindas bija pilnas.
Emīls: Un tad mēs uznākam uz skatuves pēc soundčeka, pēc kādas pusstundas un tur ir … pilns. Pārbāzts.
Edgars: Bet vai tā bija pirmā reize, kad tu mūs dzirdēji?
 

Nē, nē.

Edgars: Un kādas pārdomas tev raisās par šo koncertu?
 

Man liekas, ka tagad jūs spēlējat bišķi smagāk. Varbūt tas laika periods ir tik ilgs, ka man tā vienkārši tagad liekas.

Emīls: Jā, nu vecums jau nenāk viens.
Roberts: Mēs jau arī šajā koncertā nospēlējām diezgan daudz gabalus, kurus citur nespēlējam, tāpēc varbūt izklausās tā smagāk.
 

Klasisks jautājums - kur tad ir foršāk spēlēt? Majās vai ārzemēs?

(ilga pauze)
Roberts: Latvijā, protams, nesalīdzināmi lielāks atbalsts, pilnas tās zāles vai .. pļavas.
Bet zin'kā, tas jau nav tāds kritērijs pēc kura vērtēt.
Aleksis: Citādāk. Neselīdzināmi. Latvijā, ja tu spēlē, no tevis tomēr ir kaut kādas ekspektācijas, bet šeit tu atbrauc pilnīgi kails un visiem.. pof.. vienalga.
Emīls:
 

Berlīnē laikam visiem vienalga, ka tu esi kails. Latvijā vēl tā, kādam būs iebildumi, zin’ kā.

Edgars: Bet ir forši spēlēt cilvēkiem, kuri nezina īsti tavu mūziku, tad tu uzzini to īsto reakciju.

 

Kurā koncerta reize jums šī ir Berlīnē?

Emīls: Trešā
Roberts: Es gan to vienu neskaitu kā īsti koncertu, jo mēs spēlējām plašu veikalā.
Aleksis: Akustiski
Roberts: Turklāt tur bija kādi trīs, četri cilvēki, tā kā tas neskaitās. Vismaz man.
Emīls: Tas bija nobukots koncerts, mēs braucām spēlēt, pirmo reizi Berlīnē. Tāds maziņais, jaukais koncertiņš. Nebija slikti.

  

Vācijā jau izsenis ceļo tāda kā sacensība starp Berlīni un Hamburgu, tie, kuriem patīk Berlīne, tiem nepatīk Hamburga un otrādāk. Kā ir ar jums? Kur foršāki koncerti?

Roberts: Hamburgā. Mums tur kaut kā laikam sanāk mazliet lielāks atbalsts, jo vairāk koncerti ir bijuši.
Aleksis: Kaut kur pa vidu, vispār.
Emīls: Nu neeeeevar pateikt, kur bija foršāk.
Roberts: Nu es varu!
Emīls: Nu, saki!
Roberts: Nu es saku, Hamburgā!
Aleksis: Berlīnē!
Emīls: Berlīnē!
Edgars: Hamburgā. Tas tāpēc, ka es aizmirsu savas koncerta kurpes mašīnā šeit. Tas diezgan daudz ko man maina, jā.
Emīls: Bet mēs negribam te nevienu sanaidot.
Roberts: Vispār jau tā ir tāda laimes spēle, kā kuru reizi, nevar jau viss tā kā būt desmitniekā visu laiku. Citādāk vairs nav interesanti, ja viss ir desmitniekā.
 

Hamburgā uz koncertu arī bija latvieši?

Roberts: Gan jau bija kaut kādi, bet liekas, ka Berlīnē bija vairāk.
Emīls: Berlīnes koncertā bija čalis Rīgas kreklā, viņš dzīvo Vācijā visu mūžu un varbūt kaut kādas mazliet frāzes saprot latviešu valodā. Viņš ir bijis uz visiem mūsu Berlīnes koncertiem. Forši!
Roberts: Jā, redz, Latviešu grupai, kura brauc uz Berlīni vai Londonu vai jebkur citur, vismaz grupa ar kaut kādām mazliet ambīcijām, noteikti brauc spēlēt vietējiem, viņi necentīsies spēlēt latviešu publikai. Cik gan nav runāts un dzirdēts no stāstiem par citām grupām, ka aizbrauc spēlēt vietējiem, bet tu dzirdi no publikas latviešu valodā – eu, tu, davai dziedi latviski, ko tu tur ņemies. Ir forši, ka ir latvieši, bet ka viņi to tā..neizceļ īpaši, neizrāda, nepārmet, ka - ko tu te ņemies.
 
 

Jūs esat spēlējuši arī kaut kur ārpus Eiropas?

Aleksis: Turcijā
Emīls: Eiropas dienās mēs spēlējām Turcijā, Ankarā. Ļoti smieklīgi bija īstenībā, tur tāds labs stāstiņš. Mums bija iedots hosts, kurš diezgan draņķīgi runāja angliski. Pirmajā vakarā viņš mums parādīja kur kaut ko paēst, kur kaut ko iedzert un nākamajā dienā pirms koncerta mēs satiekamies, viņš prasa vai mēs pirms koncerta gribētu doties uz beksteidžu, mēs sakam – jā. Viņš tā, apmulst un prasa vai tagad. Jo paskatās pulkstenī un nosaka, ka līdz koncertam ir tikai kāda stunda palikusi. Mēs – nujā, noliksim tur mantas un spēlēsim.

Tad mēs tiekam iesēdināti mašīnā, braucam, redzam pa logu parku, kurā mēs spēlēsim, kur ir skatuve, bet mēs pabraucam tam visam garām, braucam un apstājamies pie viesnīcas. Pie milzīgas viesnīcas, stikla torņi tādi. Mūs uzved uz septīto stāvu, uz numuriņu un saka – rekur jums beksteidžs.

Roberts: Mēs stāvam un, hm.. ko mums te darīt? Tad mēs metām kaunu pie malas, izdzērām visu mini bāru un braucām atpakaļ. Pēc tam mēs aprunājāmies ar vienu holandiešu grupu, kuri teica, ka viņiem tas čalis ir piedāvājis taisīt saundčeku viesnīcā… Tas tiešām ir tā, ka tu aizbrauc uz pilnīgi citu pasauli, es pieņemu, ka kaut kur Indijā un tādās zemēs varētu būt vēl trakāk.
Edgars: Smieklīgi bija, ka koncertā skaņu tehniķis arī īsti nerunāja angliski. Uz skatuves ir monitori, kas ir pagriezti pret mūziķiem, mums parasti katram ir pa vienam monitoram, bet Aleksim.. viņam šajā koncertā bija četri, kad viņš pateica, ka viņam arī vajag tikai vienu, čaļi atbildēja – okej, no problems, un pielika vēl divus monitorus no aizmugures.
Roberts: Aleksis spēlē basu, kam vispār jau tos monitorus gandrīz nevajag. Turklāt koncerta laikā Edgaram nestrādāja tas monitors, viņš māj skaņotājam, ka nestrādā, savukārt skaņotājs, stāv, pīpē un māj pretī, ka viss ir okej un aiziet prom.
Roberts: Braukt spēlēt cilvēkiem, kuri nezina mūsu mūziku vienmēr ir interesanti, bet patiesībā nekad īsti tā nav, ka nemaz neko nezina, tomēr jau kaut ko zina. Ir bijuši koncerti ārzemēs, kur kaut kādi čaļi kliedz līdzi brown eyes and all the rest. Un meitenes tāpat uztaisa kori.
 

Ja katrs latvietis, kurš nāktu uz latviešu grupas koncertu ārzemēs, paņemtu līdzi vienu vietējo, tad tā būtu vareni laba reklāma grupai.

Emīls: Rolling Stones it kā tā arī sāka. Uz pirmo koncertu bija 4 cilvēki, menedžeris teica, ja jūs nākamreiz paņemsiet līdzi 3 draugus, tad es jūs katru ielaidīšu par velti un tā visu laiku, līdz.. paši zinām, kas notika.

 

ParMuziku.lv

ParMuziku.lv ir online mūzikas žurnāls, kurā iespējams izlasīt svarīgāko par mūziku Latvijā un pasaulē. Šeit vari atrast ne tikai aktuālās ziņas, ekspertu viedokļus, albumu, DVD un koncertu apskatus, bet arī informāciju par mūzikas biznesa ikdienā neredzamo pusi – autoru un izpildītāju blakustiesībām, ierakstu izpildījumu publiskajā telpā, kā arī mūzikas industriju kopumā.

Par LaIPA

Biedrība „Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība” (LaIPA) ir kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kur apvienojušies pašmāju un ārvalstu izpildītāji un fonogrammu producenti, lai iestātos par savām tiesībām un saņemtu taisnīgu atlīdzību par savu fonogrammu izmantošanu Latvijā un ārvalstīs. Vairāk

Sazinies ar mums!