Andris Freidenfelds: Mūzikas stili tiek krustoti kā Lego klucīši

Raksta attēls - Andris Freidenfelds: Mūzikas stili tiek krustoti kā Lego klucīši Foto: LETA

02.02.2016 / Aiga Leitholde

Andris Freidenfelds, tautā saukts arī par Fredi, dalās pārdomās par būšanu šovmenim un melomānam. Tikāmies neilgi pēc Zelta Mikrofona nomināciju paziņošanas - 15. martā LNOB Fredis vadīs Latvijas Mūzikas Ierakstu gada balvas 20 gadu jubilejas ceremoniju.

Iesākumā mēs varētu parunāt par Latvijas Mūzikas Ierakstu gada balvu Zelta Mikrofons

Runājot par Zelta Mikrofonu, es jau kuru gadu esmu apņēmies izbeigt šo ieradumu. Jau ir bijuši pārtraukumi, kad šo ceremoniju manā vietā vada citi. Esmu nedaudz klīrīgs, taču šoreiz, iespējams tas ir saistīts ar 20 gadu jubileju, esmu par vadīšanas ideju iededzies!

Ceremonijas vadīšana ir nervozs pasākums, jo ir iesaistīti tik daudz cilvēki. Tas nav kā teātrī, kur katrs aktieris zina savu vietu laikā un telpā. Ceremonijas zupā ir tik daudz sastāvdaļu, un nevar zināt, cik ilgi katra no tām vārīsies – piesakot vai saņemot balvu. Vai, spēlējot dziesmu, neatslēgsies elektrība? To visu iepriekš nevar paredzēt, un savā ziņā tas ir arī ļoti interesanti. Tomēr ceremonijas vadīšana ir liela slodze nervu sistēmai, arī manējai. Visu laiku jābūt modram, jo negaidīti var nākties iesaistīties, lai labotu uz skatuves notiekošo situāciju.

Foto: LETA

Bet esmu jau pieradis – savā laikā vadīju pasākumu Dziesma manai paaudzei. Oficiālā daļa bija 5 līdz 6 stundas ilga un tad vēl ballīte. Pasākums sākās sešos vakarā, beidzās vienos naktī. Dažreiz gadījās, kad vienā vakarā pieteicu 80 priekšnesumu! Esmu vadījis festivāla Bildes jauno grupu koncertus, vienā vakarā piesakot 20 un vairāk grupas. Par katru kaut mūziķi kaut kas ir jāpasaka! Nav jau tik traki, tagad tikai slinkāks esmu palicis.

Nereti nākas piedzīvot, ka mūziķi nemāk sevi vai savu repertuāru pārliecinoši pieteikt klausītājiem. Varbūt Jums, pieredzējušam vadītājam, būtu kāds ieteikums jaunajiem?

Tās tomēr ir divas dažādas lietas, lai gan skatuve viena. Mūziķi, norūpējusies par savu skanējumu un spēlēšanas tehniku, aizmirst par literāti teatrālo, kas ir ikviena šova sastāvdaļa. Agrāk, Padomju Savienības laikā, bija konferansjē jeb programmas vadītāji. Es atceros, ļoti labs programmas vadītājs bija Valdis Skujiņš, grupas Credo basģitārists. Grupas Credo galvenais mākslinieks principā ir solists Guntis Veits, bet viņš nekad nav bijis liels runātājs. Savukārt Valdis Skujiņš mācēja programmu sakārtot. Viņš stāstīja stāstus, kas ne vienmēr bija joki, bet veidoja saturīgu, kompaktu grupas sniegumu. Kas vēl? Grupa Sīpoli laikos labu saikni ar publiku uzturēja Mārtiņš Brauns.

No jaunajiem? Jāpadomā. Mārtiņš Freimanis mācēja saprasties ar publiku. Vēl man pašam patīk, kā Kalvis no Rīgas Modes uztur kontaktu ar publiku. Saproti, šādas spējas var attīstīt tikai uzstājoties. Nav grupām tik daudz iespēju koncertēt, jo Latvijā tūri veido trīs koncerti. Kad tu uzstājies trīs-četras reizes nedēļā un Ziemassvētkos vēl nedaudz vairāk, tad priekšnesumu var labi nostrādāt.

Agrāk vairāk par skatuves tērpiem rūpējās. Skatuves tērps mākslinieku disciplinē.

Pagājušā gada festivālā Positivus nobrīnījos, vai tad atdzimst tērpu mode? Piemēram, Everything Everything, un arī Basement Jaxx priekšnesumos. Varbūt pienāks laiks un arī programmas vadītāji atgriezīsies modē. Lai cik mēs būtu izglītoti mākslinieki, tomēr ir jārēķinās, ka lielā mērā māksla pieder tautai, jo īpaši, ja runājam par populāro - tā nav tā augstākā prove un tieši tāpēc kumēdiņi ir vajadzīgi!

Jūs publiku vadāt un mūziku piesakāt arī radio ēterā. Kāda šobrīd radio ir loma klausītāju muzikālajā izglītošanā?

Manuprāt, radio izsenis ir bijis paredzēts fonam un labam garastāvoklim, arī piecdesmitajos gados Amerikā. Tagad informācijas ir tik daudz un mūzika ir pieejama visdažādākajos veidos. Protams, radio dīdžeji klausītājiem var ieteikt dziesmu, izpildītāju. Bet, cik daudz cilvēku mūsdienās vispār interesējas tikai par mūziku? 

Kad tu, radio dīdžejs, klausītājiem piedāvā jaunu dziesmu, viņi to novērtē pozitīvi. Bet, kā sauca mūziķi, tas viņiem ir mazsvarīgi. Viņi zina, ka nākamajā dienā šo pašu dziesmu izpildīs kāds cits. Lielā stadionu zvaigžņu ēra ir beigusies, rokmūzikas zelta gadi arī. Tagad  zvaigznes viena pēc otras dziest.

Zvaigznes piemin slavas zālēs un radio programmās. Raidījumā Mazā Sestdiena arī es rakājos pa vecajiem ierakstiem un man pašam ļoti tas patīk. Šādi raidījumi ir svarīgi, jo citādāk mūzika var pavisam pazust. Protams, pirms 20-30 gadiem radītā mūzika vairumam nav interesanta, bet turēties tikai uz nostaļģiju arī negribas. Man patīk jaunā mūzika, bet agrāk radītajā mūzikā es meklēju to, ko es tajā laikā biju palaidis garām, jo līdz Latvijai informācija par šo grupu neatnāca. Piemēram, par Austrālijā radīto mūziku septiņdesmitajos gados neko daudz nezinājām, kā varbūt tikai divus izpildītājus - AC / DC un Bee Gees.

Žēl, ka mūzikā izdarītais lielais darbs mūsdienās pazūd dziesmu viendienīšu melodiju pūlī, un arī jaunā mūzika tā līdz galam netiek saprasta.

Kas attiecas uz radio, tad, esot ēterā, gari runāt par mūziku nav jēgas. Bet, drošības labad, ik pa laikam der pieteikt, kāda dziesma tūlīt skanēs. Lai gan šobrīd to visu var redzēt online, tomēr ir cītīgie klausītāji, kuri ik pa laikam man atsūta īsziņu vai e-pasta vēstuli, interesējoties par iepriekš atskaņotās dziesmas izpildītāju.

Iespējams, popmūzika sevi ir izsmēlusi. Iespējams, tai tika doti 60 gadi. Tagad jau otro desmitgadi mūzikas stili tiek krustoti kā Lego klucīši, veidojot arvien dīvainākas muzikālās mutācijas. Tāpēc priekšnesuma komponentēm ir jābūt īpaši labi nostrādātām, lai publika mūziku neuztvertu kā fonu. Melomānu, kas joprojām interesējas par mūziku, ir tik maz.

Kas padara cilvēku par melomānu-mūzikas mīļotāju? Varbūt tas tiek mantots no vecākiem?

Melomānija ir līdzīga aizraušanās kā grāmatu lasīšana vai marku kolekcionēšana, ko ne vienmēr manto no vecākiem. Mani vecāki nav spēlējuši mūzikas instrumentu vai kādā citā veidā aizrāvušies ar mūziku. Man trāpījās dzīvot septiņdesmitajos, kad mūzika bija aktuāla un tajā pašā laikā arī aizliegta. Sāku spēlēt pirmajās grupās, un mūzika mani sāka saistīt arvien vairāk.

Būt mūziķim ne vienmēr nozīmē būt arī melomānam!

Jā, nedaudz žēl šādu cilvēku, kuri paši labi spēlē, bet neinteresējas par citu mūziku. Manuprāt, pat virtuozam mūziķim ir jāzina pasaulē aktuālās tendences vibrācijas, nevis jādzīvo 40 gadus senā pagātnē, uzskatot, ka senāk dzīve bija labāka. Tā tas nav - arī no aktuālās mūzikas var mācīties pieeju vai labas idejas, šādi iegūstot sev plašāku klausītāju auditoriju. Tas taču ir interesanti - ik reizi uzzināt ko jaunu un reizēm paklausīties arī kaut ko vecu!

Kas ir pēdējais aizraujošākais koncerts, kuru Jūs esat dzirdējis?

Tas bija Buges Veseltofta (Bugge Wesseltoft) un viņa draugu koncerts Rīgas Kongresu namā aizvadītā gada vasarā. Grupas sastāvā bija viens no maniem iecienītākajiem trompetistiem Eriks Trufa (Eric Truffaz). Tas bija avangarda džeza priekšnesums, es visu laiku sēdēju kā uz adatām, cik interesants bija šis koncerts! Vispār džeza koncertu ir ļoti interesanti skatīties.

Protams, ir jau arī labi, kad rokgrupa nodod pa bundžām. Šodien atcerējos Maiku Patonu (Mike Patton) un grupas Faith no More koncertu Sapņu fabrikā 2009.gadā. Tas, iespējams, ir viens no labākajiem koncertiem, kāds Rīgā ir noticis! Maiks Patons ir frontmenis, no kura acis nevar atraut! Viņš ir īstens šamanis, kurš valda pār publiku ar mīmiku, intonācijām, kustībām. Super!

Maiks Patons ir ideāls programmas vadītājs un dziedātājs. Otrs tāds pats ir Hjū (Huey Morgan) no Fun Lovin Criminals, kuru koncertu arī redzēju tajā pašā Sapņu fabrikā 2004. gadā. Tikai Hjū, nabadziņš, ļoti daudz pīpē, man bail par viņa veselību. Sestdienās BBC Radio6 klausos Hjū sagatavoto radio programmu The Huey Show, kas ilgs 2-3 stundas. Viņš ir brīnišķīgs dīdžejs, ar nostādītu balsi un lielisku mūzikas izvēli.

Man patīk arī Positivus festivāls, kurā vienmēr atklāju jaunu mūziku. Pirms diviem gadiem pirmo reizi dzirdēju Džonu Grantu (John Grant). Iepriekš nezināju, cik traks vecis ir Grants. Nejauši pusdienas laikā gāju garām skatuvei, uz kuras tobrīd uzstājās Grants. Viņam ir dziesma I’m greatest mother fucker, kas ir ļoti skaista, lēna dziesma.  Savukārt pagājušajā gadā īstajā laikā festivāla trešajā dienā man otro elpu iedeva Basement Jaxx koncerts. Arī Jungle priekšnesums mani aizrāva. No šī gada Positivus festivāla programmas mani ieinteresē grupa Mercury Rev.

Šķiet, savdabīgs sinonīms melomānam ir arī vinila plašu kolekcionārs

Neesmu no tiem, kas pievērš īpašu uzmanību skaņas kvalitātei. Man patīk plates klausīties kā to dara vecās filmās, kur meitene guļ uz grīdas, mīļāko plati uzliek uz veca atskaņotāja un to klausās bez tumbām un skaļiem pastiprinātājiem. Redzi kā tas ir – CD mūzika bija 60 minūšu garā desā, un tas jau bija pirmais solis uz paviršību. Tad internetā uzliec pleilisti vairāku stundu garumā, un mūzika pārvēršas par tapeti, fonu.

Savukārt platei ir viena un ir arī otra puse. Kad vienas puses pēdējā dziesma izskan, ir jāceļas un jāpārmaina puses. Šādi tu pievērs uzmanību mūzikai, to iepazīsti. Tu zini dziesmu secību un tev tā ir svarīga.

Vinila specifika ļauj mākslinieku tuvāk iepazīt. Tur ir tas kaifs, saistībā ar platēm, nevis īpašāka skaņa. Protams, vēl ir nostalģija – tu rokās turi Roda Stjuarta portretu dabiskā lielumā.

Protams, plašu kolekcija aizņem daudz vietas, plates ir smagas, un tomēr ļoti foršas! Tāpēc apmeklēju Jersikas Vinila dienu, kur var nopirkt sen meklētās plates un atklāt jaunu. Piemēram, atklāju grupu War. Viņu solists ir Eriks Burdons (Eric Burdon), no grupas Animals, kas kopā ar instrumentālistiem izpilda džezroku. Joprojām pietiekami daudz mūzikas nevar atrast interneta straumēšanas serveros. Man, piemēram, patīk septiņdesmito grupa Exile – varētu teikt, ka tā ir kantrimūzikas grupa, kas spēlē disko, un tā ir pieejama tikai vinila formātā.

Vai melomānu vīriešu ir vairāk par melomānēm sievietēm?

Jā, vīriešu melomānu ir vairāk. Vīriešiem patīk knibināties. Vīriešiem patīk remontēt mašīnas, kas arī ir bezjēdzīga lieta, jo var mašīnu nodot meistara rokās. Nē, viņam pašam vajag iet uz garāžu, lai meistarotu. Sievietes, liekas, ir racionālākas. Man liekas, ka ļoti maz sieviešu krāj markas vai monētas. Kāpēc gan? Tā ir veču lieta, kuru vispār var pieskaitīt arī pie bērnišķības paveida.

Mēs joprojām rotaļājamies! Viss skapis pilns ar vinilu, enciklopēdijām. Un tad, gribot iespaidos padalīties, tu sievai stāsti, ar kuru mūziķi Deivids Koverdeils (David Coverdale) dziesmu kopā ir sacerējis. Viņa skatās uz tevi, puiku, noglauda galviņu, un apstiprina, ka – jā, ir Koverdeils dziesmu sacerējis, un Tevi aizsūta izdarīt kaut ko lietderīgu.

ParMuziku.lv

ParMuziku.lv ir online mūzikas žurnāls, kurā iespējams izlasīt svarīgāko par mūziku Latvijā un pasaulē. Šeit vari atrast ne tikai aktuālās ziņas, ekspertu viedokļus, albumu, DVD un koncertu apskatus, bet arī informāciju par mūzikas biznesa ikdienā neredzamo pusi – autoru un izpildītāju blakustiesībām, ierakstu izpildījumu publiskajā telpā, kā arī mūzikas industriju kopumā.

Par LaIPA

Biedrība „Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība” (LaIPA) ir kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kur apvienojušies pašmāju un ārvalstu izpildītāji un fonogrammu producenti, lai iestātos par savām tiesībām un saņemtu taisnīgu atlīdzību par savu fonogrammu izmantošanu Latvijā un ārvalstīs. Vairāk

Sazinies ar mums!