Kas tev nāk prātā, izdzirdot vārdu salikumu “rokmūzikas fans”? Vienam no pirmajiem smadzeņu piedāvātajiem meklēšanas rezultātiem vajadzētu būt ar atzīmi “Gustavs Terzens”.
Nešauboties ne mirkli, lūdzām viņam izvēlēties piecus rokmūzikas albumus, ko paklausīties tad, ja rodas vēlme iedziļināties skarbākās notīs. Gustavs uzreiz piebilda, ka viss turpmākais ir absolūti subjektīvs un bez jebkādas uzmākšanās citu cilvēku gaumei.
Vēl viens albums no tādiem roka lielajiem stūrakmeņiem vismaz man ir grupas “Metallica” ieraksts “Load”, kam šogad aprit jau 20 gadi. Mēdzu to klausīties bieži, jo tas definē manu paaudzi, manu pieeju šai grupai. Iesaku šo noklausīties ikvienam, jo tas ir laiks, kad grupas dalībnieki ne tikai nogrieza matus, bet, kā daudzi saka, beidzot arī sāka spēlēt Mūziku. 20 gadi ir labs pārbaudes laiks. Arī tagad nerodas “ā, tā spēlēja deviņdesmitajos” sajūta. Tur ir sasniegti lielāki dziļumi, kas albumā sākas ar kādu sesto septīto dziesmu, nevis, kā parasti, uzreiz ar pirmajām.
Es neslēpšu, ka klausos arī Jeff Beck. Man šis cilvēks un ģitārists tiešām imponē, jo viņam ir kosmiska spēja iet līdzi laikam, bet nekļūt banālam. Viņš ir cilvēks no sešdesmitajiem, taču tik prasmīgi lieto visu to elektroniku un bītu, un klāj pa virsu to savu ģitāru, ka tas izklausās ļoti organiski un neizraisa nekādus jautājumus. Iesaku paklausīties albumu “You Had It Coming”. Tur var pārliecināties par visu iepriekš teikto. Albumā ir tādas jaukas dziesmas kā “Nadia” un “Roy’s Toy”.
Šis ir mākslinieku pirmais albums un tajā nav nevienas pelēkas dziesmas! Nav nekādu mehāniski pievienoto gabalu. Es “Pearl Jam” varu klausīties jebkad. Uzlieku šo albumu un IR! “Ten” ir nostalģijas un pilnu muzikālo sajūtu spektrs, kas bijis manā dzīvē. Šis albums arī definē savu laiku, deviņdesmito gadu sākumu, kad mūzikas pasaulē nāca iekšā grunge. Ik pa laikam apbērējam tā laika cilvēkus – Leinu Steiliju (“Alice in Chains” – red.), Kurtu Kobeinu (“Nirvana” – red.) un vēl citus, bet “Pearl Jam” ir izdzīvojuši cauri laikiem un kļuvuši par “A” kategorijas grupu. Tādas albuma “Ten” dziesmas kā “Jeremy”, “Alive”, “Even Flow” joprojām ir radiostaciju superhiti.
Ja jānosauc vēl viens, tad es teiktu, ka ikvienam vismaz reizi dzīvē vajadzētu noklausīties “Led Zeppelin” dubultnieku “Physical Graffiti”. Tas gan nav vienas ierakstu sesijas albums, kā “Led Zeppelin” bija ierasts, bet šī ir liecība par skarbu laiku grupas dalībnieku dzīvē, ko tajā mūzikā ļoti labi var just. Tur ir kaut vai leģendārā mantra, kas tikusi izmantota arī kinematogrāfā, “In the Light” un vēl daudz dažādu pērļu. Skanējumā jūtams pamatīgs briedums. Man liekas, ka tieši šis albums ir grupai ļoti augsts lidojums.
Pēdējā laikā mūzikā sāku saprast tādas pārlaicīgās lietas. Gribi kaut ko paklausīties un īsti nezini, ko tieši. Tad prātā nāk pārbaudītas vērtības. Acīmredzot, ir jāpaiet kādiem desmit gadiem, lai tu saprastu, ka tas vai cits ieraksts der tieši tādā neziņas stāvoklī, kad vienkārši gribas dzirdēt kaut ko foršu.Man viens no tādiem albumiem ir grupas “Tool” ieraksts “10,000 Days”. Šogad aprit tieši desmit gadi kopš šā brīnišķīgā un eksperimentālā albuma izdošanas. Uzlieku šo plati, sāk skanēt pirmā dziesma “Vicarious” un jau priecīgs zinu, ka pēc tam būs “Jambi” un “Wings of Marie”… Ka tas būs piedzīvojums, kas kļūs arvien labāks.