Foto: Annija Vītoliņa

Dalīties Ieteikt

31.01.2016 / Alise Pabērza

Uz pieciem, ar mūziku nesaistītiem, jautājumiem aicinājām atbildēt pašmāju grupas The Coco'nuts vokālisti - Mariju Broču.

Grupa The Coco'nuts, kuri lielākos un mazākos pasākumos priecē ar, pēc pašu teiktā, dzīvespriecīgu jazz - indie sajaukuma mūziku, šajā pavasarī izdos otro studijas albumu. Albuma tapšanas karstākajā virpulī uz interviju uzaicinājām Mariju Broču, grupas balsi un mūžīgo dzinēju. 

Kas ir tas, kas visiem ļoti patīk, bet tev nereāli besī?

Grūti pateikt. Laikam man nereāli besī, ka daudzi cilvēki nespēj runāt par savu iekšējo emocionālo pasauli, it kā tas būtu  nepiedienīgi, vai arī  tās nemaz nebūtu, vai tas būtu kā tāds apgrūtinājums, vai kas cits.  Mani laikam besī noslēgtība, vai arī, es drīzāk teiktu, ka man patīk atklātība un atvērtība!

Kādi ir bijuši tavi absurdākie meli? 

Šie varbūt nav īsti meli, bet nevieni citi meli tā īsti man nenāk prātā. Kad man bija aptuveni pieci vai seši gadi, tad es ar brāli un māsīcām piedalījos zobupastas reklāmā, kur katrs nopelnījām savu pirmo algu – 5 latus. Tajā laikā tā bija MILZĪGA nauda, vēl jo vairāk mūsu vecumā. Manam brālim un māsīcām, protams, likās, ka ir jābūt taupīgiem un šī naudiņa ir jātērē prātīgi. Savukārt es gan gluži tā nedomāju, bet nevienam to neteicu.

Kad aizbraucām mājās uz Līgatni, es mammai sacīju, ka iziešu ārā paspēlēties, bet patiesībā paņēmu savu piečuku un nozudu uz diezgan ilgu laiku. Pasaucu līdzi savus visus rajona draugus. Kopīgi aizgājām uz veikalu un iztērējām teju visus manus piecus latus. Es nemācēju vēl īsti lāgā skaitīt un rēķināt, tāpēc mani draugi palīdzēja visu saskaitīt un sarēķināt, cik daudz ko mēs varam nopirkt.

Sapirkāmies čipsus, konfektes, limonādes un visu pārējo, ko vien bērns tādā vecumā var vēlēties no veikala. Turpat aiz veikala arī sēdējām un visu to apēdām. Vēl kā tagad atceros, ka es jutos tajā mirklī ļoti laimīga. Galu galā, mani radinieki sāka mani meklēt, atrada aiz veikala un atveda mājās. Kabatā man vairs bija palikuši tikai 50 santīmi un visa ģimene bija šokā par manu rīcību. Kad mans brālis ar māsīcām gāja uz veikalu pēc našķiem, par savu naudu, man bija jāpaliek mājās, jo vairs jau nebija īsti ko tērēt.

Kas ir lieta, kurai nav nekādas materiālās vērtības, bet tu to nepārdotu par par miljonu eiro?

Pirmais, kas man nāk prātā ir manas divas bērnības rotaļlietas, kuras joprojām stāv uz gultas malas manu vecāku mājās. Vienu no tām sauc Zaķentiņš. Viņš ir tāds maziņš trusītis – pelēks, pūkains un ļoti mīļš. Atceros, pirms viņš sāka dzīvot pie manis, viņš dzīvoja veikalā Siguldā. Katru reizi, kad ar mammu bijām veikalā, es gāju spēlēties ar Zaķentiņu. Tad pienāca mana dzimšanas diena un es saņēmu Zaķentiņu dāvanā! Es nevaru izteikt vārdos to, cik priecīga es biju! Otru manu bērnības draugu sauc Nikelbijs. Viņš ir lācītis, kuru man uzdāvināja mana tuvākā draudzene, kad mācījāmies kopā pamatskolā. Šis lācītis man ir ļoti, ļoti mīļš, tāpat kā mūsu draudzība. Es joprojām dažreiz apskauju šos abus draugus un eju ar tiem kopā gulēt, kad ciemojos pie vecākiem. Tajos mirkļos sajūtos ļoti, ļoti silti un mīlēti.

Ko tu teiktu savai 17 gadīgajai versijai, ja šodien to satiktu uz ielas?

Noteikti izliktos, ka sevi nepazīstu un iepazīstinātu sevi kā ar citu cilvēku. Domāju, ka saruna, kas mums varētu būt, būtu par šīs pasaules nozīmi un kāda ir tās jēga, un manu lomu tajā. Zinu, ka teiktu sev, ka es visu daru pareizi. Tāpēc man nevajag satraukties, jo viss, ko es vēlos un par ko sapņoju piepildīsies!

Pasaule tā ir iekārtota, ka viss, par ko tu domā, tiek radīts tavā realitātē.

Ja godīgi, atceroties sevi tajā vecumā un to, ko es vēlējos sasniegt, viss ir piepildījies un turpina piepildīties!Galvenokārt tas ir saistīts ar mūziku, jo tajā laikā es sāku apzināties, ka mūzika, dziedāšana un viss, kas ar to ir saistīts, ir manas dzīves aicinājums.

Kas ir smieklīgākais/drausmīgākais darbs, kuru tu esi strādājusi?

Man īsti nav bijuši tādi darbi, kas ir smieklīgi vai drausmīgi. Kaut kā, vai nu apzināti vai nē, bet es izvēlos darīt darbus, kuri man sagādās prieku. Laikam jau tāpēc, ka es nemāku darīt neko tādu, kas mani vispār neinteresē vai sagādā negatīvas emocijas. Lai gan – strādāt par pārdevēju–konsultati konfekšu veikalā man likās gana smieklīgi.

Es ļoti slikti runāju krieviski un katru reizi, kad man kāds kaut ko jautāja krievu valodā, es nevarēju atbildēt un no manis sekoja pretjautājums krieviski a, ko tas nozīmē?

Kā arī plašs smaids un nedaudz sārti vaigi. Man šī komunikācija, starp pārdevēju un klientu, likās tāda mazliet uzjautrinošana. It kā visi cilvēki kā cilvēki, bet, kad kases aparāts un lete nolikta pa vidu, tad visa pasaule izmainās. Interesantākais darbs, kas man ir bijis un kuru es joprojām daru, ir pozēšana Mākslas akadēmijas studentiem. Tas man nešaubīgi ir palīdzējis tikt pāri stereotipiem par cilvēka kailumu un sniedza prieku, ka kailu ķermeni var izmantot kā izziņas un mākslas objektu.

Marijas atbilde uz repera anša uzdoto jautājumu - 

Cik Tu daudz domā par savu mērķauditoriju brīdī, kad raksti/radi mūziku? Cik liela nozīme tam ir radošajā procesā?

Kad radu mūziku vai rakstu lirikas, tam nav saistības ar manu mērķa auditoriju, es par to nedomāju. Tas ir brīdis, kad manas iekšējās pasaules maza daļiņa tiek izlikta uz papīra vai izdziedāta vai izspēlēta notīs.

Un pati Marija uzdod šādu jautājumu - Kas ir pirmā lieta, par kuru tu parasti domā no rīta pieceļoties? Kapēc?  Uz šo jautājumu nākamajā reizē atbildēs kāds cits Latvijas mūziķis.