"Short Riga" kuratore Agnese Logina atklāj savu latviešu mūzikas videoklipu Top 10

Realitāte ir visnotaļ skaudra, tur nav daudz šaubu: videoklipiem finansējuma biežāk nav nekā ir, resursi ir ierobežoti, un kopumā viss liekas visnotaļ sarežģīti. Taču “Eva Eva” ir lielisks piemērs tam, kā šīs visas problēmas radoši un oriģināli apiet, un tā rezultātā ir tapis viegli hipnotisks, ritmisks videoklips, kas ar dažādo ainu regulāro atkārtošanos rada pārsteidzošu un atmiņā paliekošu efektu.

Mūzikas videoklipi nereti sirgst no tās kaites, kas liek domāt, ka var vienkārši nofilmēt, kā mūziķi izpilda dziesmu, un videoklips ir gatavs. Kaut kādā mērā jau tā ir, neapšaubāmi – taču rezultāts nereti ir neticami garlaicīgs videoklips, kas ir tikpat stereotipiski paredzams kā otrs (šķietami) populārākais videoklipu veids, kurā redzama smuka meitene, kas iet pa pilsētu. Taču “Pasaule ir neērta vieta” šo formāta īsceļu – mūziķu uzstāšanās filmēšanu – drosmīgi pārveido un padara par baudāmu un pārliecinošu videoklipu, kas turklāt ir piemērots arī atkārtotai skatīšanai.

Manuprāt, šis ir pārliecinoši viens no skaistākajiem, pārdomātākajiem un mākslinieciskā nozīmē jaudīgākajiem videoklipiem, kas ir tapis Latvijā. Reiņa Pētersona zīmējumi, kas tiek radīti videoklipa laikā, ir vienlaikus gan process, gan pabeigti darbi, tādējādi radot ārkārtīgi neparastu un drosmīgu videoklipa mijiedarbību ar dziesmu. Fakts, ka šis videoklips 2011. gadā neieguva “Zelta mikrofonu” gada labākā videoklipa kategorijā, joprojām liek neticībā uzraukt uzacis.

Roberts Gobziņš ir pārsteidzoša parādība Latvijas kultūras telpā, pret kuru tīri personīgā līmenī es jūtu milzu cieņu un apbrīnu par to neremdināmo radošumu un oriģinalitāti, kas no viņa nepārtraukti plūst. Šī dziesma, kas apvieno divus hiphopa māksliniekus un tik ļoti rāmjos neieliekamu personību kā Roberts Gobziņš, kas cita starpā uzbur arī tik sirreālas ainas kā tādu, kurā ar “basām kājām ar Latvijas pasi padusē tu klausies basu”, zināmā mērā ‘strādā’ arī tās videoklipa dēļ, kas veiksmīgi apvieno šos dažādos elementus vienā vienotā veselumā, kas turklāt pārliecinoši turas kopā.

Jaudīgs, vitāls mūzikas videoklips no tālā 1987. gada, kas līdz pat šai dienai ir saglabājis spēju pārsteigt, mulsināt un atgādināt, ka, ļoti iespējams, daudz kas no tā, ko mēs domājam, ka zinām par padomju laiku un mūsu tikumīgo sabiedrību, ir jātver ar krietnu devu skepses.

Visnotaļ traks videoklips, kas šķiet nepelnīti aizmirsts un uzjundī nepatīkamo jautājumu par to, kāpēc šobrīd vairs tik drosmīgas, vitālas un oriģinālas idejas netiek realizētas, bet tā vietā mums ir nogludināti un ‘pareizi’ attēli, kas neko daudz vairs nepasaka ne par mums, ne par laiku, kurā dzīvojam.

Videoklipus var vērtēt dažādi, it sevišķi pēc zināma laika. Laiku, kad “Rajons” tika pieteikts pirmo reizi, es īpaši neatceros, tāpēc neņemos spriest, kā video uztvēra tolaik, taču šobrīd ir skaidrs viens: videoklips, kas iemūžina tā laika dažādus stila un statusa apliecinājumus, ir kļuvis par skaudru un pārliecinošu 2000. gadu sākuma Rīgas portretu.

Tāpat kā “Rajons”, arī šis videoklips ir pilns ar 90to gadu kultūrzīmēm: īpašais kreklu izskats, garie mati, tie pagrabi.. ļoti priecē klipa kvalitāte, kā arī tas, ka “Jel” joprojām dāvā iespēju iegrimt nostalģijā par laiku, ko es nemaz īsti neatceros.

Briedums ir laba lieta, taču tāda tīra, nekontrolēta jauneklīga enerģija, kas no “Prāta vētras” veļas ārā šajā klipā, ir kas tāds, kā latviešu videoklipu telpai šobrīd akūti pietrūkst. Videoklips, kas arī liek just viegli nedefinējamu nostalģiju pēc laika, kad šķietami viss bija vieglāk, nevainīgāk un krietni jautrāk.

Videoklips, ko mierīgi varētu nosaukt par lecīgu. “Inga mūžamziedošā’’ šķiet apzināti veidots tā, lai pārkāptu pēc iespējas vairāk noteikumu un formāta likumu, lai izaicinātu skatītājus un pašiem sevi, tādējādi radot patiešām oriģinālu un neparastu vienību Latvijas mūzikas videoklipu vēsturē. Ļoti ceru, ka šādi videoklipi drīz vairs nebūs kas neparasts, ko vajag paskaidrot, bet ieņems pārliecinošu nišu Latvijas mūzikas videoklipu kontekstā.