ParMūziku.lv
- Mūzikas Ziņas
- Industrijas Ziņas
- Industrijas ABC
- Mūzika Biznesam
- Latvijas oficiālais dziesmu TOPS
- RIGaLIVE
- Arhīvs
Foto no nometnes norises. Domāju, katrs trešais ir dzirdējis par pētījumiem, kas veikti ar mērķi noskaidrot mūzikas ietekmi uz cilvēka organismu. Tāpat droši vien ir dzirdēts par mūzikas psiholoģiju, kā arī mūzikas terapiju, īsāk sakot – mūziku kā “ārstniecības līdzekli”. Neskatoties uz visu šo, reizēm paliek kaut kas neizpētīts, mazliet neizprasts, mazliet nesaprotams – kaut kas tāds, ko nespēj fiksēt neviena mērierīce vai izskaidrot jebkura teorija.
Un tā ir katra cilvēka izvēle. Ne tikai klausīties vienu vai citu mūziku, bet, veltot sevi visu, dzīvot tieši tādu un ne citādāku dzīvi. Šī izvēle reizēm noved tur, kur cilvēks nekad nebūtu pat iedomājies, ka var nonākt un tā patiesi notiekošo saprot tikai tad, kad nonāk tur – kaut kur. Kur tas būs un kā… to neviens nezina un nekad nezinās līdz notikuma brīdim.
Šonedēļ notiek jaut otrā Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības (LaiPa) dibinātā "Fonda Līdzskaņa" radošā nometne. Šīs norises būtība un pievienotā vērtība ir ne tikai mūzikas radīšana, bet kopīgi pavadītais laiks – absolūti vērtīgākais, kas katram cilvēkam šajā pasaulē ir. Šī ir patiešām vienreizēja pieredze visplašākajā kontekstā, jo, pirmkārt, man ir uzticējuši līdzēt ar organizāciju; otrkārt, ir iespējams komponēt mūziku kopā ar cilvēkiem, ar kuriem sadarbojos pirmo reizi mūžā un, treškārt, šī nedēļa ir iespēja reālā laikā un telpā savu acu priekšā piedzīvot vārdu savienojuma “nekad nepadodies” transformēšanos kaut kādā… nākamajā, citādākā līmenī. Saprotiet, viens ir šo ideju un pārliecību gadiem studēt teorijā un tad ik pa laikam piedzīvot praksē, reizēm sevi šaustot par savas dzīves pareizību, atbilstošu rīcību un visu pārējo, bet mazliet kas cits ir redzēt šādas, nebīšos šī vārda – ideoloģijas – realizāciju re, kur tepat, te. Tagad un šobrīd.
Ilonas Balodes-Ūdres attieksme pret savu pilnībā kopjamo vīru iemieso to, ko cilvēki par lielu naudu studē augstskolās, lasa grāmatās, mēģina izprast un biežāk runā, nekā dara. Tas ir tas “kaut kas” neizskaidrojamais, nedefinējamais un no malas, iespējams, nekad un nekā līdz galam neizprotamais. Ilona smaida, mazliet pat koķetē, plāno Rolanda nākamo ģitāras spēlēšanas reizi… Uzlūkojot Ūdri, šķiet, ka viņa joko vai vienkārši kaut ko fantazē, bet… Tie nav nekādi joki, nekāda spēlīte vai kas tamlīdzīgs. Vērojot abus no malas, acīs nekontrolējami sariešas asaras, bet nebūt ne žēluma vai elementāras līdzjūtības dēļ. Ziniet, kāpēc? Tāpēc, ka ir līdz trīcošai sirdij aizkustinoši vērot divu cilvēku acīmredzamo dzelzsbetona ticību un pārliecību par to, ko, kā un kāpēc viņi dara. Un ir vairāk nekā pilnīgi vienalga par kaut kādiem iemesliem, vainām, atbildībām… Tas viss ir vienaldzīgs, nesvarīgs un vienkārši lieks, jo dzīve notiek tagadnē. Īstenībā.
Intervija ar Ilonu raidījumā "Starp mums runājot":
Jā, bet kāda šim visam saistība ar mūziku, jautāsiet? Varētu mēģināt paskaidrot, bet, domāju, nometnes pirmo divu dienu laikā sakomponētās piecas dziesmas (šobrīd top nākamās), kopīgi pavadītais radošais laiks un smaidu smiekliem piepildītā Iecavas pievārte to atspoguļo labāk nekā jebkuri vārdi. Nu, un Aleksandrs Šlujevs, Arnis Mednis, Ūdris un Ilona, Valters Frīdenbergs, Sondra Zaļupe un citi fonda atbalstītie cilvēki neļaus samelot, ka mūzika ir… hmm, nu, kā lai skaidrāk pasaka: mugurkauls? Pārtika? Svaigais gaiss?...
Šī nav ne pirmā un pilnīgi noteikti ne pēdējā “Fonda Līdzskaņa” nometne, kurā, esmu pārliecināts, ar laiku piedalīsies arvien vairāk cilvēku. Ne visi var radīt mūziku, ne visi var to izpildīt, bet jebkurš var klausīties, uztver un interpretēt mūziku. Visi šie procesi (radīšana, izpildīšana, klausīšanās) kaut kādā mistiskā veidā vieno jebkuru pretimnācēju neatkarīgi no jebkādām mērauklām, lielumiem, kritērijiem… Vieno un rada svarīgāko – ticību un pārliecību, ka iespējams ir pilnīgi jebkas ar vienu noteikumu: nekad nepadoties.
