ParMūziku.lv
- Mūzikas Ziņas
- Industrijas Ziņas
- Industrijas ABC
- Mūzika Biznesam
- Latvijas oficiālais dziesmu TOPS
- RIGaLIVE
- Arhīvs
Publicitātes foto Intervija ar Positivus šī gada viesi Dženiju Abrahamsoni (Jennie Abrahamson) par viņas ikdienas gaitām, mūziku un to, kā ir spēlēt vecas dziesmas jaunās skaņās.
Zviedriete Dženija Abrahamsone mūzikas biznesā nav nekāda iesācēja - viņa gadu gaitā ir izdevusi jau četrus studijas albumus, uzstājusies ar Pīteru Geibrielu (Peter Gabriel) un dzimtenē ir ļoti populāra pozvaigzne. Nu beidzot viņa sāk gūt popularitāti arī citur Eiropā, un šovasar uzstāsies arī Positivus festivālā. Kā jau teicu tad, kad viņu izziņoja pasākuma programmā - Dženija ir apveltīta ar lielisku balsi, kas ir dāmas galvenais ierocis uz visām skatuvēm, uz kurām viņa kāpj.
- Ko šobrīd dari?
Ja godīgi, esmu studijā un cenšos sākt strādāt pie jauna albuma. Cerams, izdošu to nākamgad, bet neko konkrētu vēl neesmu rakstījusi, tāpēc arī nekādus solījumus neizteikšu. Sāku visu procesu pagājušajā nedēļā un šobrīd mēģinu sakopot idejas, paspēlēties arī ar vecākām iestrādnēm, lai saprastu, ko vēlos darīt.
- Kāpēc ar to nodarbojies studijā, nevis kādā citā vietā, kur valda brīvāka atmosfēra?
Es nepareizi pateicu, neesmu studijā tās klasiskajā izpratnē, tur tiešām ģenerēt idejas nav patīkami. Šobrīd esmu tādā kā savā darbavietā. Te ir logi, tā kā iespīd gaisma, ir arī galds, klavieres, plaukts ar dažādām personīgajām mantām. Varu sēdēt pie klavierēm vai arī apgulties gultā, mierīgi izbaudīt procesu, tvert iedvesmu un strādāt tieši tādā tempā, kādā pašai gribas.
- Kas tad ir lietas, kas tevi iedvesmo?
Man liekas, ka to es no jauna atklāju katru reizi, kad cenšos kaut ko radīt. Es daudz lasu. Grāmatas var palīdzēt sakopot un saprast idejas, kas radušās. Tajā pašā laikā arī visas lietas, kas notiek apkārt, ietekmē rakstīšanas procesu, jo īpaši – politika vai tas, kā klājas maniem tuvākajiem cilvēkiem.
Zināmā mērā mani iedvesmo arī pats rakstīšanas process.Man nekad nav bijušas dienasgrāmatas vai kas tamlīdzīgs, es visas emocijas izlieku dziesmās.
Kad atskatos uz saviem četriem albumiem, tie visi ir saistīti ar kaut to, kas konkrētajā periodā notika ar mani, cilvēkiem ap mani vai arī sabiedrībā kopumā.
- Kuras dziesmas vēstījums tev pašai ir vistuvākais šobrīd?
Tas ir kā izvēlēties starp saviem bērniem, kurš ir mīļākais. [smejas] Es vienmēr esmu izbaudījusi I Lost My Heart, kas ir ievadošais skaņdarbs otrajā albumā. To bija ļoti grūti uzrakstīt, bet ir jautri spēlēt. Tāpat arī pirmais singls no pirmā albuma In This Life To Live man vienmēr bijis ļoti īpašs, jo to es sarakstīju tik sen! Tas radās vēl 10 gadus pirms diska, bet dziesmu joprojām spēlējam katrā koncertā un tā joprojām dod pamatīgas emocijas.
- Kā ir mainījušās sajūtas, ar kādām izpildi tik vecu dziesmu?
Patiesībā pati dziesma ir ļoti mainījusies, pat pirms albuma. Sākotnēji tā bija akustiska melodija, savukārt diska vajadzībām to padarījām dejiskāku un saīsinājām. Tā ir dziesma, kas izgājusi caur tik daudzām pārmaiņām, ka katru reizi pat man izklausās svaiga. Man vispār šķiet, ka tieši spēja mainīties atšķir labas un ne tik labas dziesmas. Visa pamatā vienmēr ir vārdi un melodija, pārējais jau ir tikai forma, tāpēc ir svarīgi, lai šie divi aspekti būtu līmenī. To jo īpaši sapratu pēc trešā diska, no kura tagad nespēlējam gandrīz neko.
- Positivus uzstāsies teltī. Tev patīk spēlēt teltīs?
Man ir bijuši vairāki lieliski koncerti teltīs, bet kopumā tā nav lieta, kas liktos īpaši svarīga. Tiesa, teltīm ir kāds liels pluss – brīvā dabā cilvēki blandās apkārt, neklausās, savukārt šeit, tie, kas būs atnākuši, visdrīzāk to darīs ar nodomu. Vai zini, kādā krāsā ir tā telts?
- Melna.
Tas gan ir labi!
- Kāpēc?
Jo reizēm teltis ir baltas, un tad ir grūti iejusties koncertā, arī gaismotājiem tās sagādā problēmas.
- Šogad esi koncertējusi ar dažāda lieluma pavadošo sastāvu. Cik cilvēki būs ar tevi Positivus?
Nepastāvīgs mans sastāvs ir tikai tāpēc, ka puiši no manas grupas spēlē arī daudzos citos projektos. Patīkami, ka uz Positivus ieradīsimies visi četri, kas arī ir mana pamata pavadošā grupa.
Kādreiz mans sastāvs bija lielāks, bet tad koncertēt bija garlaicīgāk, jo izmantojām jau iepriekš ieskaņotus elementus. Tagad viss top uz vietas, līdz ar ko koncerti ir dinamiskāki. Varam paeksperimentēt, kaut ko pamainīt, un tas ļoti palīdz.
- Kas ir tās lietas, ko dari, kad nekoncertē un nestrādā studijā?
Cenšos studēt, bet rezultāti gan ir mainīgi. Es studēju psiholoģiju, un kaut gan šogad esmu nolikusi visus eksāmenus, viegli nav. Vēl es rakstu dziesmas citiem – deju mūziku, popu un tā tālāk. Tā kā man ir pašai savs leibls, ir arī daudz e-pastošanas un citu darbu. Tas viss paņem laiku. Nav tā, bieži sēžu un neko nedaru.
- Šāds grafiks izklausās ļoti traks!
Jā, bet es arī esmu nedaudz traka! [smejas] Ja godīgi, pieļauju, ka centīšos pamest skolu. Jūtu, ka to vajag. Pat tad, ja visas lietas pašas par sevi ir jautras, saliekot tās kopā rodas tikai galvassāpes un problēmas un grūtības gulēt. Tāpēc turpmāk būs mazāk mācīšanās un vairāk ierakstīšanas un mūzikas kopumā.
- Visbeidzot, kā tev šķiet, kas ir tie iemesli, kāpēc cilvēkiem būtu jāapmeklē tavu koncertu?
[aizdomājas] Šis noteikti nebūs priekšnesums ar salūtu un pirotehniku. Bet būs daudz mūzikas. Vēl būs arī bišķi dejošana, enerģija un gaismas, tā kā vajadzētu būt interesanti!
