ParMūziku.lv
- Mūzikas Ziņas
- Industrijas Ziņas
- Industrijas ABC
- Mūzika Biznesam
- Latvijas oficiālais dziesmu TOPS
- RIGaLIVE
- Arhīvs
Publicitātes foto Intervija ar Positivus šī gada viesiem grupu Kate Boy par viņu jaunajām dziesmām, koncertēšanu un dīvainākajām vietām, kur sanācis uzstāties.
Kate Boy šogad daudziem Positivus festivālā varētu kļūt par lielu atklājumu. Grupas soliste Keita Akhursta ir austrāliete, savukārt Markus Dekstegens un Hampuss Nordgens Hemlins – zviedri, kas kolektīvam piedod tikai šīs valsts popmūzikai raksturīgu skanējumu. Regulāri dzirdami arī tās salīdzinājumi ar tautiešiem un citiem bijušajiem festivāla viesiem Niki and the Dove, kam noteikti var piekrist – starp abiem trio ir ļoti daudz kā kopīga. Arī par šo salīdzinājumu intervijas laikā parunājām, bet sākām par vienkāršākām tēmām.
- Ar ko šodien nodarbojieties, atskaitot runāšanu ar mani?
Keita: Plānojam mūsu nākamo videoklipu! Tas būs dziesmai Midnight Song, kas pagaidām vēl nav izdota.
- Par ko būs klips?
Markuss: Pagaidām lai tas vēl paliek noslēpumā!
- Tad varbūt vismaz atklāsiet, kad klips mums būs pieejams?
K: Dziesmu izdosim pēc divām nedēļām, un klips tiks publicēts vēl pēc divām nedēļām. Tā kā nav nebūt ne tik ilgi, līdz ikviens varēs video noskatīties, cerams, ka visu paspēsim vēl pirms Positivus.
- Šogad jūs esat uzstājušies gandrīz visos showcase festivālos. Vai šis formāts ļoti nenogurdināja?
K: Šis gads nav bijis tik traks un nogurdinošs kā pagājušais. Šogad mēs laiku pa laikam paņemam pauzītes, lai pabeigtu albumu un radītu jaunu mūziku.
Hampuss Nordgens: Runājot par festivāliem, jaunums bija SXSW, par ko iepriekš bijām dzirdējuši briesmu lietas! [smejas] Cilvēki saka, ka turp nevajag doties, bet mums bija ļoti jautri, izcila pieredze!
M: Jā, man liekas, ka mēs bijām gatavojušies sliktākajam, tāpēc viss likās ļoti labi. Patiesībā, visi showcase festivāli ir jautri. Katrs savā veidā, tās ir ļoti saspringtas nedēļas nogales, bet vienmēr ir aizraujoši.
- Kurš jums pašiem paticis vislabāk?
M: Zināmā mērā SXSW.
K: Jā, SXSW ir foršs, jo tur visi ir vismaz nedēļu vai ilgāk, tāpēc liekas, ka ikviens gatavojas atvaļinājumam, kaut patiesībā tas ir gandrīz vai murgs. Tāds murgains atvaļinājums, kurā ir nenormāli jautri un var iepazīt nenormāli daudz cilvēkus. [smejas] Tādā ziņā SXSW ir mums nozīmīgāks nekā Eiropas pasākumi, kuros ierodies uz dienu vai divām. Vēl ļoti atmiņā ir palikusi šī gada Tallinas Mūzikas nedēļa.
HN: Jā tas bija satriecoši. Viss izdevās lieliski!
- Jūs esat zviedru grupa, ko nemitīgi salīdzina ar citām zviedru grupām, ar Nikki and the Dove priekšgalā. Kā paši par to jūtaties?
HN: Man liekas, ka tas zināmā mērā ir tikai normāli, ka mūs salīdzina ar citiem cilvēkiem, kas ir mums apkārt.
K: Es esmu no Austrālijas, un ja kāds mūs salīdzina ar zviedru grupām, kļūstu ļoti priecīga, jo tas ir tas, kas mani atveda uz Zviedriju, es mīlu šīs valsts mūziku!
- Vai šāda salīdzināšana nepalīdz iegūt pirmo atpazīstamību, bet vēlāk apgrūtina sava vārda nostiprināšanu?
M: Nezinu. Daži cilvēki teica, ka sākumā mūs salīdzinās, bet tad tas beigsies, citas grupas sāks salīdzināt ar mums.
K: Man liekas, ka vairāk cilvēki ir teikuši, ka mums ir pašiem savs unikālais skanējums, nevis, ka mēs līdzināmies kādam citam. Tā kā šādi salīdzinājumi nebaida.
HN: Es arī nedomāju, ka tā ir slikta lieta, ka tu izklausies līdzīgs citiem mūziķiem savā žanrā. Piemēram, rokgrupas visu laiku izklausās vienādi. Nedomāju arī, ka grupas viena otru kopē. Tas ir pārāk sarežģīti, pat neiespējami elektroniskajā mūzikā.
- Vai Zviedrijas mūziķi daudz sadarbojas un ir kā kopiena, kas regulāri apmainās ar idejām un savstarpēji komunicē?
M: Tā ir maza pasaule. Ne visi pazīst viens otru, bet lielākā daļa kaut kā ir satikuši pārējos, vai arī ir kāds kopīgs draugs. Tiesa, mēs strādājam tik daudz, ka nav laika satikt citus cilvēkus, jo visu laiku darbojamies. Kādu dienu būtu patīkami iepazīties ar plašāku loku un vairāk sadarboties, bet šķiet, ka visi ir tik noslogoti studijās, ka knapi no tām iziet.
- Pirmo reizi Latvijā viesosieties Positivus ietvaros. Kā jūs salīdzinātu pirmo vizīti kaut kur, ja tā notiek festivālā un parastā koncertā?
K: Uzstāties festivālos ir jautri, jo daudzi cilvēki nav dzirdējuši tavu mūziku, vai arī viņi vienkārši iet garām. Tā ir lieliska iespēja uzrunāt jaunus klausītājus. Mūsu koncertos parasti visi jau zina Kate Boy mūziku, arī dziesmas un var dziedāt līdzi, kas rada ģimenisku sajūtu. Toties festivālos visi ir ballītes noskaņojumā, gatavi izklaidēties, ko bieži vien nevēlas parastos koncertos.
- Visos festivālos izpildīsiet identisku programmu, vai arī būs izmaiņas?
HN: Laiku pa laikam kaut ko pamainīsim. Mums ir jaunas dziesmas, kas vasaras laikā noteikti izskanēs.
- Kā tās izklausās?
HN: To tu pateiksi mums! [smejas] Ir patīkami spēlēt jaunu mūziku, tas vienmēr ir interesanti pašiem.
- Kā pašiem šķiet, jums piemērotāka ir spēlēšana ārā vai arī telpās?
M: Ārā ir grūtāk kontrolēt skaņu, bet iekšā telpa ļoti lielā mērā nosaka, kā izklausīsies. Tāpēc viss ir atkarīgs no atmosfēras, jo katrai vietai ir plusi un mīnusi.
HN Man liekas, ka būšanā ārā ir kaut kas ļoti foršs un izaicinošs. Nevar uzstāties tikai viena veida vietās!
K: Reizēm ir ļoti patīkami būt pat kaut kādā pagrabā, tāpēc ir svarīgi šīs vietas miksēt. Kura ir piemērotāka mūsu mūzikai, es tiešām nezinu. Atvaino, bet īsti nespēju atbildēt uz tavu jautājumu.
- Pieminēji pagrabu, tāpēc nevaru nepajautāt – kas ir dīvainākā vieta, kur esat uzstājušies?
M: Mums reiz bija koncerts, kur skatuves aizmugurē, kā dekorācijas, uz plauktiem bija noliktas simtiem tukšas stikla pudeles. Viņi laikam nebija iedomājušies, ka, mūzikai skanot, viss vibrēs, un arī pudeles sāks kustēties. Lēnām tās sāka krist uz skatuves, kur bijām arī mēs. Tas it kā bija jautri, bet radās sajūta, ka mums vajadzētu ķiveres. Vissmieklīgākais ir tas, ka viens džeks ar slotu skraidīja pa skatuvi un stūma katru pudeli atpakaļ, lai tā nenogāžas. Tas bija tiešām dīvaini!
K: Jā, pats biedējošākais koncerts karjerā. Tāds foršs bija Zviedrijā, kur uzstājāmies katrs uz savas skatuvītes – es uz vienas, puiši uz otras. Starp mums bija rampa, un tas bija patiešām aizraujoši. Es nekad nebiju redzējusi, kā mūsu grupa uzstājas, tāpēc tā bija unikāla iespēja – skatīties koncertu, dziedot. Tur bija arī spoguļi, tāpēc redzēju arī sevi. Ļoti unikāla vieta, man patika.
- Vai no tā šova, kad redzēji grupu, kaut ko iemācījies un radās kādas idejas, ko varbūt uzlabot citos koncertos?
K: Ja godīgi, koncertējot es tik ļoti koncentrējos, ka es neko neredzu, vismaz ne detalizēti. Tas ir iemesls, kāpēc man tik ļoti patīk muzicēt – noķert sajūtu, kad esi tikai tajā konkrētajā mirklī, izdzīvo to pilnībā. Jebkurā gadījumā tas patiešām bija fantastisks koncerts arī tad, ja es neko neiemācījos. Mācīties es varu citkārt, kad skatos mūsu video, piemēram.
- Man liekas, ka daļēji šo jau atbildēji iepriekšējā jautājumā, bet kā pašiem šķiet, kāpēc cilvēki nāk uz Kate Boy koncertiem un viņiem tie patīk?
K: Es nezinu! Cilvēki ir teikuši, ka bieži vien skatīties elektronisko mūziku dzīvajā ir nedaudz garlaicīgi, jo tā neskan tā, kā ierakstos, turklāt neviens neko nedara. Savukārt par mums esam dzirdējuši, ka dzīvajā mūsu mūzika skan labāk nekā ierakstos, un tas ir patiešām iedvesmojoši. Man liekas, ka papildus basi, tas, ka visi spēlējam bungas, rada to sajūtu. Mēs mūzikai pieliekam cilvēcisko elementu. Nestāvam mierā, daudz kustamies, šis nav kā dīdžeju priekšnesums. Iespējams tāpēc, bet atceries – tā nav mana ideja, to saka cilvēki. [smejas] Ja nopietni, esmu priecīga, ka cilvēki vispār nāk uz koncertiem. Mēs vēl neesam izdevuši albumu, bet ir satriecoši, ka pāris gados tāpat mums ir bijusi nospēlēt jau simtiem koncertu!
