ParMūziku.lv
- Mūzikas Ziņas
- Industrijas Ziņas
- Industrijas ABC
- Mūzika Biznesam
- Latvijas oficiālais dziesmu TOPS
- RIGaLIVE
- Arhīvs
Foto: Ieva Lūka/ LETA Guntaru Raču pazīstam kā mūziķi, dziesmu vārdu autoru un arī izdevniecības “Mikrofona Ieraksti” vadītāju. Ierakstu kompānijai šogad aprit 20 pastāvēšanas gadi, un šajā laikā tā ir bijusi producents dažādu žanru un stilu mūzikas ierakstiem. Tāpēc ierakstu producēšana, grupu menedžments un mūziķim vajadzīgās ambīcijas ir mūsu sarunas galvenie temati.
Jā, bet sarunas sākumā mums vajadzētu nodalīt divus jēdzienus, ar kuriem tiek saprasts vārds producents. Ja runājam juridiski, tad producents, pēc likuma formulējuma, ir tas, kas izrāda iniciatīvu ieraksta tapšanā un investē naudu ieraksta procesā. Tad, protams, ir arī producents, kas strādā studijā un ir daļa no radošās komandas. Lai gan abi saukti par producentiem, tomēr tiem ir atšķirīgas tiesības. Kas attiecas uz mani, es vairāk esmu producents kā juridiska persona – vadu projektu, piemēram, albuma ierakstu: algoju studijas producentu, viesmūziķus, apmaksāju ierakstu studiju, to mēs darām kā ierakstu kompānija. Protams, šajā procesā piedalās radošais producents, kas agrāk tika saukts par skaņu inženieri.
Būtu labi, ja terminu producents varētu sakārtot, nepārprotami nodalīt pienākumus un tiesības, jo citādāk ļoti bieži notiek pārpratumi. Piemēram, albuma radošā producenta vietā par albuma producentu tiek saukta ierakstu kompānija, kas albuma tapšanā ir ieguldījusi naudu, nevis radošo darbu. Lai gan pēc likuma, tieši ierakstu kompānijas veikums atbilst terminam producents.
Domāju, ka šie pārpratumi sākās 1993. gadā ar pirmā autortiesību likuma pieņemšanu, kad nevienam nebija nekādas sapratnes, ar ko mums vajadzēs saskarties. Pirms 1993. gada mums bija viena ierakstu kompānija, nebija neviena mūzikas izdevēja (Publisher) – tie parādījās deviņdesmito gadu beigās. Šis greizais spogulis izveidojās Padomju Savienības laikā, kad neeksistēja normāla tirgus ekonomika un mūzikas industrijas specifika mūzikas radītājiem un arī klausītājiem bija absolūti sveša. Iedomājieties, uz visām 15 valstīm PSRS ir viena ierakstu kompānija, cik tas ir muļķīgi un greizi. Pasaulē, kur mūzikas industrija darbojas jau 100 gadus, nevienam šādi jautājumi vairs prātā neienāk.
Jā, tas būtu ideāli. Taču juristi mūzikas menedžmentā iesaistīsies tad, kad mums būs miljonu vērti mūzikas projekti. Objektīvi skatoties, sevi cienoši juristi, kas orientējas intelektuālā īpašuma jomā, tomēr galvenokārt nodarbosies ar lielu uzņēmumu pārstāvēšanu. Piemēram, ja mūzikas grupa gada laikā apgroza 20 000 EUR un katrs no grupas pieciem dalībniekiem grib kaut ko nopelnīt, tur neatliek līdzekļu jurista pakalpojumiem. Pat apzīstamākās Latvijas grupas nevar atļauties uzturēt juristu, labākajā gadījumā atļaujas regulāras jurista konsultācijas. Lai gan jāsaka, “Prāta vētras” gadījumā Aijai (Aija Auškāpa, grupas “Prāta vētra” galvenā menedžere) ir juridiska izglītība, un tas lieti noder! Aija redz pilnīgi citas sfēras, par kurām mūziķim nav nepieciešams interesēties. Viņam atliek atrast zinošu cilvēku, kuram viņš uzticas. Bet šī uzticības iegūšana ir ļoti intīms process.
Savā dzīvē esmu sastapis ļoti daudz cilvēku, kas iedomājas, ka var kaut ko menedžēt. Bet tādi, kas to var pierādīt ilgstošā darbā, ir ļoti maz. Mazā tirgus dēļ darbošanās ar mūziku kļūst par hobiju, jau sākot ar grupu, kas piemaksā par savu uzstāšanos. Tad atrast vēl vienu izglītotu cilvēku, kas par šī muzikālā projekta administrēšanu vēlētos tērēt savu brīvo laiku, kāpēc gan? Un izveidojas apburtais loks – mazā tirgus dēļ mēs esam amatieri muzikanti un amatieri menedžeri. Viens nevar ieguldīt, otrs nevar ieguldījumu nopelnīt. Protams, mūsdienās daudz kas mainās. Atrodoties Rīgā mēs varam izdot albumu Londonā. Taču šī digitālā vide ir atvērta ne mums vienīgajiem! Tas, kas mūs vēl sargā, ir latviešu valoda. Dziesmas konkrētās valsts valodā ir niša, kuru amerikāņu mūziķi tik ātri neaizpildīs.
Ja viņi izrēķinās, ka, dziedot latviski, viņi ar skatītājiem piepildīs Skonto stadionu, tad arī viņi dziedās latviski.
Jā, no Start-Up mūziķi var iemācīties daudz kā noderīga, piemēram, ka dziesmas, albuma ierakstīšanai būs jāsastāda plāns. Saprotot, kāpēc šī dziesma tiek ierakstīta? Kāpēc būs vajadzīgas šāda vai citādu viedu aktivitātes? 25 gadu laikā esmu tik bieži saskāries ar mūziķiem, kuriem nav nekāda plāna. Un tad ir sapnis tālumā, ka mūziķis reiz atradīsies vienā lidmašīnā ar producentu, kas piedāvās noslēgt ierakstu līgumu.
No Start-Up projektiem var mācīties racionālo plānošanu, ka pēc gada vēlamies būt populārākā grupa Baltijā, un tāpēc mums jāveic aktivitātes, būs nepieciešams finansējums, būs nepieciešamas palīdzība. Kad tas viss ir saplānots, vismaz kāda daļa no plāniem noteikti piepildīsies!
Kopā ar Edgaru Rakovski no grupas “Relicseed” esmu iepazinis investoru pasauli – pēc kādiem parametriem viņi izvērtē potenciālo projektu, kādas garantijas viņiem ir vajadzīgas. Un investoram ir vajadzības absolūtas garantijas. Grupa var pateikt – mēs gribam būt pasaules labākā grupa, bet šim apgalvojumam nav seguma. Ja grupu pārstāv juridiska persona, piemēram, ierakstu kompānija, kuras rīcībā ir apgrozāmie līdzekļi, var dot garantijas investoram, ka neveiksmes gadījumā, ieguldījumi tiks atmaksāti.
Mūzikas bizness pēc savas būtības ir riskants un neprognozējams. Mēs varam uztaisīt projektu par 10 miljoniem, taču arī tad nav garantijas, ka tas visiem patiks.
Šobrīd mūzikas piedāvājums ir milzīgs un klausītājiem ir tik daudz no kā izvēlēties! Arī nākot no Latvijas ir iespējams kļūt par pasaules labākajiem mūziķiem, bet cilvēkam būs jābūt ļoti mērķtiecīgam, būs jāpieņem kompromisi, un jāparaksta līgumi, kas ne vien pasargās, bet arī kaut kādā veidā ierobežos, jo tāda ir lietu kārtība. Visa mašinērija ir otršķirīga, jo svarīgākā ir dziesma. Grupa un izpildītāji var mainīties, bet nekas svarīgāks par dziesmu nav!
Mēs esam plaša profila kompānija, kas ir gan labi, gan slikti. Ja mēs pārstāvētu tikai vienu žanru, mums pastāvētu liels risks, ka mainoties laikam, izpildītājam, mēs paliktu tukšā. Tāpēc mēs ejam šo plaša profila ceļu, piedāvājot 360 pakalpojumus – izdošanu, ierakstīšanu, mārketingu utt. Tas ir iespējams tāpēc, ka strādājam mazā tirgū. Tieši tāpēc esmu bijis atvērts visiem žanriem. Agrāk esam izdevuši grupas “HMP?” ,” F[ei]K”, “Pienvedēja piedzīvojumi”, “Mary Jane”. Šī mūzika dziļākā būtībā mums ir tuvāka nekā šlāgermūzika.
Ar “Relicseed” uzsākām sadarbību pateicoties grupas līderim Edgaram Rakovskim, kuram piemīt izpratne par lietu kārtību mūzikas industrijā. Edgars zina, kādus soļus būtu jāsper, tāpēc viņam nepieciešams tikai atbalsts. Viens nav cīnītājs! Es viņam noticēju. Aprunājos vēl ar gurdiem cilvēkiem, kas par Edgaru teica atzinīgus vārdus, novērtējot viņa darbības kā loģiski argumentētas.
Protams, Edgars ir neglābjams sapņotājs, kas, iespējams, ir laime nelaimē. Viņš nekad nepārstās sapņot. Es viņam turpinu ticēt. Kā kompānija esam ieguldījuši grupā līdzekļus, kurus, iespējams, nekad neatgūsim, taču man ir laba sajūta, ka Edgars atradīs veidu, kā savā žanrā iekarot pasauli! Lai gan šī brīža situācija rāda, ka šis thrash metal ir savdabīgs dinozauru žanrs, kurā stadionus var piepildīt grupas, kas savu karjeru uzsākušas jau astoņdesmitajos. Edgaram piemīt spēja mainīties, tāpēc zinu – viņš uzrakstīs savu pasaules hitu, viņš to izdarīs! Un mēs par to pabrīnīsimies.
Jā, “RYGA” ir interesants projekts. Mēs visi zinām un cienām grupu “Dzelzs vilks”. Man pašam nebūtu ienācis prātā, ka Mārcis varētu būt solo mākslinieks un tas vēl viņam ir jāpierāda. Bet man patīk, ka viņam ir liela pieredze, konkrēti mērķi un ambīcijas. Ambīcijas es mūziķos augstu vērtēju. Neieredzu teikumu – kādā jēga man to darīt! Mārcis to nesaka, viņš, kļūdoties un spītējot vispārējam skepticismam, seko savam mērķim – gūt atzinību pasaulē. Man tas mērķis patīk! Es zinu pasaulē šādus trakos cilvēkus, kuriem beigu beigās viss ir izdevies. Arī Mārcis var būt starp viņiem! Savu ceļu viņš ir atradis, tagad tikai jāzina īstais pagrieziens.
Dziesma “Give me your love” izgāja pirmo Grammy atlases kārtu. Protams, būt vienā sarakstā ar “Prodigy” un citiem pazīstamiem māksliniekiem, jau ir ļoti labi. Ja “RYGA” tiktu nominēta, tas būtu liels brīnums. Dziesma nokļuva līdz Grammy vērtēšanai, jo man kā Amerikas Mūzikas akadēmijas pilntiesīgam biedram ir iespēja iesniegt ierakstus vērtēšanai. Savā nominācijā vērtētas tika arī grupas “Astra The 22’s” un “Prāta vētra”. Iesniedzu tos mūziķus, kuru tiesības man tika deleģētas, daži netika līdz vērtēšanai.
Šis ceļš uz Grammy ir motivējošs spēks, lai pārvarētu šaubas par savu varēšanu. Tu arī piedalies atlasē kopā ar pārējiem, slavu ieguvušajiem māksliniekiem!
Nākamajā gadā, ja būs mūziķi, kas vēlēsies pretendēt uz Grammy un viņu ieraksti būs izdoti arī ASV, laipni lūgti – es ierakstus iesniegšu Grammy vērtēšanai. Esmu pietiekami liels Latvijas mūzikas patriots, lai atbalstītu arī citus pašmāju mūzikas izdevējus.
Ja kādam ir interese nonākt līdz Grammy vērtēšanai un viņam nav šādu iespēju iesniegt savu ierakstu, tad jūs droši varat griezties pie manis un es šo ierakstu iesniegšu! Protams, jāņem vērā, pirmkārt, kvalitāte, lai man nav kauns ierakstu iesniegt. Otrkārt, ierakstam kaut vai tikai digitāli ir jābūt izdotam ASV. Mūsdienās tas ir vienkārši – albums jāpublicē iTunes. Ierakstam jābūt izdotam līdz 2016. gada oktobra beigām.
