ParMūziku.lv
- Mūzikas Ziņas
- Industrijas Ziņas
- Industrijas ABC
- Mūzika Biznesam
- Latvijas oficiālais dziesmu TOPS
- RIGaLIVE
- Arhīvs
Ekrānšāviņš no video “Prāta Vētra” ir šī termina plašākajā nozīmē lielākā, kā arī komerciāli visveiksmīgākā latviešu grupa, kas kopš sava pirmā mēģinājuma līdz šodienai spējusi pārdzīvot visus tos pārbaudījumus, kurus piedzīvo jebkura augstākā jeb A klases grupa pasaulē. Ikdienas mūzikas klausītājam šāda dzīve varētu šķist (un visbiežāk arī šķiet) pilnīga leiputrija, medus maize un varbūt pat nedaudz plānā galdiņa urbšana, jo kas tad tur tāds – patrinkšķināt to "pagali" vai mazliet padziedāt mikrofonā? Un par to vēl maksā?! Nu, pilnīgs atvaļinājums!
Kādā no nākamajiem rakstiem vairāk par to, kas mūziķa dzīvē ir un kas nav atvaļinājums, bet Latvijas teritorijas, auditorijas kontekstā neapdziestošs ir temats par mūziķu izdzīvošanu, "mesidžu" jeb vēstījumu un, protams, (ne)piedalīšanos tādos vai citādos pasākumos. Tīri ekonomiski raugoties, ir skaidrs: izdzīvot (tātad, nopelnīt, paēst un samaksāt par jumtu virs galvas) var tad, kad tiek apmierināts pieprasījums, un Latvijā pieprasījums ir tāds, kāds tas ir. Otrs aspekts – auditorijas apmērs. Saliekot šos divus (auditorijas apmēru un tās pieprasījumu) lielumus kopā, ir skaidrs, ka, spēlējot tikai tepat mājās to, kas pašam no sirds patīk, izdzīvot fiziski nav iespējams. Un tas nav ne labi, ne slikti – tas vienkārši ir fakts.
Bet… ko tad tam mūziķim darīt? Kā būt, kā (iz)dzīvot? Kur spēlēt, kur nespēlēt? Kāpēc? Kas ir tie kritēriji vai tie cilvēki, kas noteiks to, ko latviešu mūziķim darīt vai nedarīt? Bet kā justies pašam mūziķim kā cilvēkam – kā emocionālai, dvēseliskai būtnei - pašam par sevi, savu dzīvi, savām vēlmēm, sapņiem?
Jaunā TVNET video interviju raidījuma “Daugulis preparē” vadītājs Mārtiņš Daugulis “Prāta Vētras” solistam Renāram Kauperam vaicā: “Kur vērts veltīt, ielikt savu laiku?”
[..] Darīt to, ko patiešām gribas darīt, nevis to, ko kāds ir teicis darīt: tu varētu izdarīt to, pabeigt šo un tad tu visu dzīvi varēsi darīt šo, bet… vai tas bija tas, ko tas cilvēks patiešām vēlējās darīt?
"Man liekas, ka šis ir ārkārtīgi svarīgs atskaites punkts: tajās pašās beigās… kā nu būs? Vai mēs atskatoties varēsim teikt, ka mums ir bijusi jauka, piepildīta dzīve? [..] Man liekas, ka tas ir tāds svarīgs moments – paturēt galvā šo lielo atskaites punktu tur, kaut kur, [..] bet par to var katru dienu piedomāt: vai esmu apmierināts, vai ir labi? Ko es varētu darīt labāk?”
Kaupers un prātnieki nenoliedzami ir tie retie, gribētos teikt, derīgie izrakteņi, kuri ar savu darbu un piemēru skaidri atspoguļo: mīlēt to, ko dara un darīt to par visiem 101% - tas ir ne tikai skaisti, bet arī nepieciešami, pirmkārt, pašiem mūziķiem. Jo mūzika patiešām ir tas, kas viņus interesē, kas viņiem no sirds patīk un attiecīgi arī padodas. Bet vai “Prāta Vētra” būtu kļuvusi par tādu vētru ūdensglāzē, ja būtu mūžīgi palikusi Latvijā? Neskatoties uz to, ka katram ir iespēja paspekulēt ar “ka būtu, ja būtu” kārti, loģika un pieredze skaidri norāda: nē. Un piemēri šim nebūt nav tālu jāmeklē, taču ne par to.
Straujiem soļiem tuvojas vēlēšanas. Ar tām saistītais informācijas blīvums un aktivitātes apvij katru Latvijas iedzīvotāju un bieži arī kultūras darbiniekus, jo sevišķi mūziķus. Uz kopējā politiskā fona, protams, visjutīgākais jautājums vienmēr ir par došanos koncertēt Krievijā. Ja reiz to darīja galvenokārt “Prāta Vētra”, tagad to regulāri dara virkne dažādu stilu mūziķu, izpelnoties tikpat regulāru latviešu attieksmi pret sevi. Lai gan no vienas puses tautiešu nostāja varētu būt saprotama, no otras – pilnīgi neskaidra šķiet nemitīgā vēlēšanās mūziku, tās izpildīšanu un izpildītājus kaut kā – jebkā – sasaistīt ar politiku un attiecīgās valsts attiecībām ar Latviju.
Darbības augstākajā līmenī paredz ne tikai augstāko rezonansi, bet arī atbildību par savām darbībām. Neskatoties uz mēģinājumiem mūsdienu latviešu mūziķu darbības pielīdzināt 50to gadu Čikāgas mafijas ikdienai, kad zeļļi ar cigāru vienā un tommygun otrā rokā kontrolēja ne tikai pilsētu, bet arī kultūru, Renārs Kaupers ir spējis saglabāt pašu svarīgāko – cilvēcīgumu, kā arī nekad neaizmirst, kāpēc muzicē: “[..] Mums tas posms, kad mēs izjutām vislielāko negatīvo enerģiju, tas bija 2015.gads, kad mēs bijām nospēlējuši “Našestvie” festivālā un… Kaut kā tas tika ļoti pacelts tādā neviennozīmīgā gaismā. Es ļoti pārdzīvoju arī to brīdi... Es ĻOTI daudz domāju tajā laikā, cēlos nakts vidū, liku kopā un salīdzināju, centos saprast… Mēģināju saprast, kas būtu, ja mēs nebrauktu spēlēt uz Krieviju? Nu, kas tad būtu? Vai tas būtu labāk?
Bet kā tu vari nodalīt cilvēku? Kā tu vari nodalīt klausītāju? Un beigu beigās, ja mēs to reducējam uz kādu lielu Latvijas koncertu? Ja paņemam publiku, kas ir koncertā un sadalām viņu pēc tautības, politiskās pārliecības, reliģiskās pārliecības… un tad tu saproti: nu, nē! Tā nevar darīt! Tas galīgi nav par to!
"Tas ir tieši otrādi: tas ir par to, ka mēs spēlējam un, ka visi šie cilvēki kaut kādu iemeslu vadīti, viņi ir atnākuši, viņiem patīk šīs grupas dziesmas, viņi klausās, dzied līdzi, un mums gribas ticēt, ka tajā brīdī mēs piedzīvojam tādu foršu kopābūšanas brīdi.”
No Kaupera var pasmelties iedvesmu īstenot katra cilvēka dzīvē visnepieciešamāko – pašizziņu. Tādu kā sevis preparēšanu, izglītošanu un jā – dzīves jēgas meklēšanu. Arī mūžīgajā Krievijas jautājumā Renārs ir skaidri sapratis, kas un kāpēc notiek, kā arī definējis to, kas un kāpēc ir tas, ko dara “Prāta Vētra”:
“Es ilgi no viņa (jautājuma par Krieviju – aut.piezīme) baidījos, ilgi no tā izvairījos. Bet tajā pat laikā es sapratu: “nu, nē! Tā ir lieta, par kuru ir jārunā, jāizrunā, un tad, kad tas ir izrunāts, tad tas bubulis nemaz nav tik briesmīgs, kā izskatījās. Bet… jā. Nu… man šķiet, Ņižņij Novgorodas koncertā
es to izjutu ļoti reāli, ka mūziķim ir jāspēlē, jābrauc un jādalās ar savu mūziku.
"Jo es esmu stāstījis šo stāstu: tas bija tieši laiks, kad Ukrainas notikumi un, man šķiet, 2014.gads tas ir… Un arī Alvis Hermanis saka, ka viņš vairs nebrauks uz Krieviju… un mums ir koncerts Ņižņij Novgorodā. Mēs sanākam kopā un spriežam, ko un kā mēs darīsim. Brauksim, nebrauksim? Kā mēs uz to reaģēsim? Jo spert šo soli faktiski nozīmē.. Tu sper politisku soli, vai ne? Bet mēs vienmēr sevi esam sludinājuši kā apolitisku grupu un patiešām cenšamies turēties pie šīs pārliecības. Jo vai tad mēs nevarētu atrast melnumus ASV, citām lielvalstīm un tā tālāk un tā tālāk… Vai mēs būsim šie soļi, kā mēs būsim šie soļi… Un tagad ar to sodīsim savus klausītājus, ka neaizbrauksim pie viņiem uz koncertu. Mēs nolēmām braukt un aizbraucām, un tas bija brīnišķīgs koncerts!
Es neskaitāmas reizes koncerta laikā sajutu šo sajūtu: cik labi, ka mēs atbraucām! Un tad uz skatuves uznāca Ņižņij Novgorodas koris, kurš Latviski nodziedāja “Mazo bilžu rāmīti”. Nu, un tad tas bija tāds pilnīgs pārliecības punkts: jā, mēs darām labu lietu. Pareizu lietu.
Kamēr katram ir izpratne un viedoklis par to, kas ir un kas nav pareizs, tikmēr, kā teiktu Igo, dzīvē viss ir savādāk. Mūziķis ir viens no tiem kultūras darbiniekiem, kurš stāv uz milzīgas platformas ar vēl milzīgāku ruporu. Ar savu mākslu viņam ir iespēja sabiedrībai nodot ziņu veidā, kas, iespējams, ir viens no visefektīvākajiem, kāds vispār eksistē. Renāram ir skaidrs, ka “labāka mesidža par dziesmu muzikantam nav”, ko viņš papildina ar frāzi: “Dzīve ir brīnišķīga. Patiešām!”
Pilnu interviju skaties portālā TVNET.
