DDA Savvaļas Elektrosintēze: MAXIMUM.TOUCH. Sākums.

Raksta attēls - DDA Savvaļas Elektrosintēze: MAXIMUM.TOUCH. Sākums. ELVI. Foto: Pēteris Vīksna

06.09.2018 / Edgars Rakovskis

Septembra beigās (No 28. līdz 30. septembrim) Liepājas “Lielajā Dzintarā” pilnīgi noteikti notiks kas vērienīgs. Kaut kas tāds, ko, iespējams, parasti biežāk brauc baudīt ārpus Latvijas, bet šoreiz ārpuse atbraukusi pie mums.

Kā teikts “Liepājas Mākslas foruma” aprakstā, ikgadējais mūsdienu mākslas festivāls piedāvās kopumā vienpadsmit dažādu žanru notikumus un aicinās klātienē sastapt spilgtus māksliniekus no Latvijas, kā arī savu žanru līderus no ārvalstīm. Viesu vidū ietilpst laikmetīgās mūzikas komponiste Eva Reitere no Austrijas, mūsdienu mūzikas radītāji austrālietis Bens Frosts un islandietis Daniels Bjarnasons, dejas mākslas izcilniece Lizbeta Gruveza no Belģijas, kā arī pašmāju režisors-mūziķis Vladislavs Nastavševs. Visi šie un vēl daudzi citi meistarīgie ļaudis pārstāv dažnedažādus muzikāli mākslinieciskos novirzienus, padarot festivālu par kolorītu, audiovizuālu baudījumu ar priekšnojautu, ka šo nekādā gadījumā nedrīkst palaist garām. Un galu galā Liepāja taču!?.. (galvā veikli pāršķirstās atmiņu krātuvēs labi noglabāto sajūtu mapīte ar uzrakstu “Kas notiek Liepājā – paliek Liepājā”).

Grandioziem pasākumiem parasti vienmēr ir grandiozs noslēgums. Šis forums nebūs izņēmums, jo pēdējās dienas – 30.septembra – vakara satura veidošana uzticēta vietējiem elektroniskās mūzikas (turklāt “nepieradinātās” - !) guru “Dirtu Deal Audio”. Audioseansu ievadīs "Figūras", "ELVI" un "ΩTek" (mākslas telpā Civita Nova), kam sekos turpinājums lielajā zālē ar "Sign Libra", "PRAGAII", "Kodek" un "N1L" audiovizuāliem priekšnesumiem. Gatavojoties sākt klausīties šo mākslinieku daiļradi, nevilšus atceros kāda teatrāla paziņas atbildi uz manu jautājumu par šo žanru: “Tā ir tāda pieaugušo mūzika.” Nu, aplūkojot notikuma “galvenes” attēlu Lielā Dzintara mājaslapā, uz viegla samaitātības asmens balansējot, var secināt, ka ar mazgadīgajiem te patiešām neviens nekrāmējas, bet…

Kas ir šie ļaudis, kuri rada savvaļas elektrosintēzi? Pašam par mazu pārsteigumu pat atpazīstu dažus vārdus (Sign Libra, Kodek, Ina Vare), kas muzikāli pagaidām neko būtisku neizsaka, tomēr iedveš sajūtu, ka neesmu pilnīgs analfabēts. Šī ir mana iespēja izzināt dzīvē līdz šim gandrīz vispār nebaudīto mākslu, ko sliecos darīt ar atrotītām piedurknēm. Veru vaļā katras radošās personības failu, iegriežu skaļāk, iegrimstu savu jaunatklājumu dziļumos un sintezēju (jā, tieši sintezēju, nevis pierakstu) domas, iespaidus, jautājumus. Tos uzdošu katram 30.Septembra vakara seansa dalībniekam, no kuriem pirmais ir ELVI – runāsim par projektu MAXIMUM.TOUCH.

Nepieradinātā elektroniskā mūzika… Kāpēc ne fanks vai, piemēram, post hārdkors? Kur sakne, motivācija?
Arī minētie žanri kādreiz nebija pieradināti, kā arī tie ir daļa no manas muzikālās pasaules – kādreiz kā diskžokejs ļoti daudz interesējos par fanku no sešdesmitajiem gadiem, bet vēl agrāk – ar draugiem organizējām tādus kā gandrīz reivus Kandavā, uz kuriem uzstāties aicinājām arī streiteidžistu kustībā plaukstošā hārdkora skatuves ansambļus. Šodienas acīm raugoties –

žanriem patiesi vairs nav nozīmes, tie ir kā tādas visnotaļ bezjēdzīgas mirkļbirkas, vai ne?

Ja vēlies pavisam godīgu atbildi – es veidoju un izpildu mūziku elektroniski, jo neprotu spēlēt nevienu instrumentu. Taču vienlaikus, manuprāt, arī šī var būt vistas un olas situācija – varbūt es nespēlēju nevienu instrumentu tieši tāpēc, ka mans instruments ir dators, respektīvi – tā īsti nav, tas ir virtuāls, tā ir mašīna manā galvā. Un to elektronisko mūziku, kura rodas projekta MAXIMUM.TOUCH ietvaros – to es lielā mērā, vismaz sev, esmu pieradinājis. Tā ir atsauču un citātu pilna – gan no šīs mūzikas avotiem – soulmūzikas, ritma un blūza, gan arī no nosacīti “pretējām nometnēm” – industriālās mūzikas, tā saucamās “telpas” mūzikas jeb “ambient”.

Tā ir mūzika, kur vienlaikus ir arī skaņas dizains.

Katru reizi tas arī ir nedaudz jākalibrē telpai, jo, piemēram, bez pietiekamas jaudas zemajās frekvencēs, manuprāt, projektam zūd liela daļa tā būtības.

Kā notiek mūzikas radīšana? Īpaši apstākļi, vide? Tehnoloģijas?
MAXIMUM.TOUCH tehnoloģija ir primitīva – tā ir semplētas cilvēka balss, pie tam – visnotaļ nekvalitatīvu studijas vokālo celiņu ierakstu no dažādiem laikmetiem – modulācija, pieņemot visnotaļ striktus ierobežojumus, kuru ietvaros netiek izmantota sintēze, proti – nav mākslīgas skaņrades, nav arī bungu mašīnu un sarežģītu efektu. Tikai pamatfunkcijas – atkārtojums, tembrs, temps, telpiskais novietojums, skaļums, tādas lietas… Saturiski projekts radies kā

terapija – veids, kā runāt par lietām, kuras ir pārāk sāpīgas, lai ar tām dalītos tiešā konfrontācijā ar līdzcilvēkiem,

veids, kā izteikt emocijas, kuras, iespējams, ir neadekvātas realitātei.

Dzīvā izpildījuma realizācija: kā tas notiek? Uz skatuves tiek spēlēti kādi mūzikas instrumenti? Ir kādi, piemēram, ar mūziku nesaistīti elementi?
Dirty Deal Audio iniciatīvas Liepājā ietvaros pirmo reizi projekta MAXIMUM.TOUCH ietvaros sadarbošos ar mākslinieci, ar kuru jau esam veidojuši vairākus projektus – DEE. Līdz ar to – projekts attīstas no muzikāla uz audiovizuālu projektu. Pagaidām neesmu vēl redzējis neko no Elīnas vizuālās interpretācijas par projekta mūziku, taču nedomāju arī, ka šajā procesā iejaukšos vairāk, nekā to darīju sākotnēji – daloties ar to, kur sakņojas iedvesma kā strukturālajai, tā arī saturiskajai MAXIMUM.TOUCH daļai. Konceptuāli – esam nolēmuši, ka, ja mūzika modulē organisko, neveidojot jaunu, mākslīgu saturu, varbūt šādu principu jāievēro arī video? Tātad MAXIMUM.TOUCH Liepājā būs audiovizuāla pieredze, kuru veido divi cilvēki, kuru abu instrumenti ir virtuāli, bet avoti – organiski.

Vai mūsdienās laptops var tikt uzskatīts par mūzikas instrumentu? Vai mūziku var radīt jebkurš ar noteikumu, ka prot labi apieties ar datoru, mūzikas apstrādes programmām un spraudņiem (plugins)?
Domāju, ka nevajadzētu uztiept kādus noteikumus, līdzīgi kā to nav bijis arī agrāk. Vien atskatoties, mums šķiet, ka kādreiz mūzikas radīšana bija “akadēmiskāka”. Eksperimentālā mūzika ir pastāvējusi vienmēr, gluži vienkārši – par to vēsturiski ir grūtāk atrast liecības. Taču tas notiek. Un aizvien plašāk. Brīnišķīgs piemērs šādai vēstures pārskatīšanai ir kaut vai tas, ka pēdējos gados esam arī populārajā kultūrā pieņēmuši un sapratuši, ka elektroniskās mūzikas attīstība nav tikai un vienīgi vīriešu realizēta – ka komponistēm ir bijusi vienlīdz liela, ja ne lielāka, ietekme. Starpcitu, tieši Dēlija Derbīšīra (Delia Derbyshire) varētu būt viens no lielākajiem iedvesmas avotiem, domājot par projekta MAXIMUM.TOUCH tehnisko pieeju un strukturālo filosofiju. Taču vienlaikus – es domāju, ka semantiski datoru nevaram uzskatīt par mūzikas instrumentu, tāpēc arī nereti saku, ka nespēlēju nevienu instrumentu vai arī, ka

mans instruments ir reālajā pasaulē neeksistējošs – virtuāls.

Elektroniskās mūzikas izpildītājs praktiski vienmēr ir arī šīs mūzikas komponists, kas nav viennozīmīgs pārsvars starp instrumentālistiem. Elektroniskās mūzikas izpildītājs vienlaikus ir un nav tāds pats “izpildītājs” kā jebkura rokzvaigzne vai operas dīva. Šogad festivālā Sónar Barselonā vēroju mākslinieka Errorsmith uzstāšanos un domāju par to, cik ļoti viņš iemieso vienlaikus klišejisko un arī patieso un brīnišķīgo “elektroniskā džekiņa” tēlu. Pat viņa mikrofons bija tāds kā stereotipiskajam “geimerim” – savienots ar lielām austiņām.

Nupat lasīju Ostina Kleona grāmatu “Steal like an artist”, kur bija citāts:

Immature poets imitate; mature poets steal; bad poets deface what they take, and good poets make it into something better, or at least something different.

Tavas domas mūzikas kontekstā? Kur un vai sākas/beidzas šī “zagšana” un veidojas kaut kas savs? Vai vispār šodien ir iespējams attīstīt oriģinalitāti? Radīt ko jaunu, aizraujošu?
Iespējams, ka oriģinalitāte kā pašmērķis ir ik katrā no mums. Ļoti iespējams, ka tā pa īstam vienkārši atkārtot – bez pretenzijas uz jaunradi… Tas ir kaut kas varbūt pat cēlāks par mums pieejamo. Tāpēc, manuprāt, tieksmi uz inovāciju varam uzvert kā “doto”. Taču mūžīgais jautājums, kurš izpelnījies tik daudz neprecīzu citātu internetā, no kuriem visvairāk laikam cietis Pablo Pikaso, joprojām mūs urda. Personīgi – neesmu autortiesību un intelektuālā īpašuma teoriju atbalstītājs, manuprāt – lielākā daļa no tām sistēmām, kādas šobrīd pielietojam, ir manāmi nepilnīgas. Manuprāt, svarīgāk par kārtējā plaģiāta vai nesaskaņotā citāta meklēšanu ir mācīties patiešām sajust mūziku, ļaut tai uzsākt dialogu ar tevi. Protams, semantika ir gaužām svarīga, avoti ir svarīgi,

nav iespējams neko šķietami “jaunu” radīt, ja nav cieņas pret saknēm.

Nosacīti – nav iespējams radīt sakarīgu repa dziesmu, ja tu nezini, kas ir Boogiedown Productions, un es ietu vēl tālāk – ja tu nezini, kas ir Gils Skots Hērons. Bet tā visa ir mākslinieku, teiksim tā – virtuve. Tas viss nav obligāti jāpārzina klausītājam, protams. Vienlaikus – es varu gandrīz vai derēt, ka kādu reperi, kurš ir dzirdējis tikai Dreiku, un tagad izdod dziesmiņu, neviens neklausīsies pat pēc pieciem gadiem, kur nu – desmit un vairāk. Bet Hērons un KRS-ONE – tās joprojām ir fantastiskas plates, vai ne? Ak, šīs ir tik ietilpīgs jautājums… Beidzam!

Vai un kādu mūziku Tu patērē ikdienā? Mūzikas loma, nozīme Tavā dzīvē ārpus radošā procesa.
Grūti nodalīt procesu no ikdienas, jo mūzika tādā vai citādā izpausmē ir lielākā daļa manas dzīves. Iespējams, ka tāds zīmīgs kontrasts ar to, ar kādu mūziku strādāju pats, ir klasiskajai mūzikai un akadēmiskajai kompozīcijai vispār. Daudz klausos Bahu. Arī Džonu Luteru Adamsu, piemēram. Krievu avangardistus. Ļoti daudz vietas manā dzīvē aizņem, piemēram, Giorgijs Kurtāgs. Arī Luidži Nono, arī Giorgijs Ligeti. Protams, ļoti daudz Džona Keidža. Stīva Raiha laiks ir kaut kā gandrīz vai apsīcis šobrīd, taču ticu, ka reiz atkal atgriezīšos. Patīk kaut kā likt sev domāt citādāk ar – papildu Baham – senāku mūziku: Hildegardi no Bingenas, piemēram. Henriju Perselu. Varbūt nedaudz neirotiski, taču, šķiet, ka vairāk vai mazāk katru nedēļu vismaz vienreiz noklausos Mocarta 23. klavierkoncerta Adagio.

Kādu iespaidu Tavi darbi atstāj uz klausītāju? Vai Tu ieteiktu savus skaņdarbus, piemēram, mūzikas terapijas realizēšanai?
Par iespaidu jāspriež pašiem klausītājiem un pieredzētājiem, taču es ļoti vēlētos, lai arī mana mūzika spētu mūs – gan klausītāju, gan mani – novest kaut kur tuvāk tam, kas ir aiz fizikālās pasaules, iepretim mistiskajam, jā – transcendentālajam. Kā jau iepriekš minēju – tieši MAXIMUM.TOUCH kaut kādā mērā ir terapteisks projekts man, un es ļoti vēlētos, ka tas tāds varētu būt arī klausītājam. Savā ziņā – tas varētu būt kā izraudāties. Varbūt tas process pats par sevi nav pārāk glaimojošs ne tev, ne tavam līdzgaitniekam, bet pēc tā tu kaut ko jūti – varbūt iedvesmu, varbūt atvieglojumu, varbūt cerību, varbūt pavisam citādi – ilgi gaidītu un tev pašam ļoti nepieciešamu neko, tukšumu, kurā saklausīt atbalsi, kuru cauri dzīves dunai vairs nespēj apjaust.

Kas apmeklētājiem jāzina par MAXIMUM.TOUCH pirms došanās uz festivālu?
Nekas īpašs. Varbūt vienkārši tas, ka tas ir koncerts – tam ir sākums un beigas. Un būtu sakarīgi ierasties laicīgi. Un būtu sakarīgi klausīties, nevis sarunāties (kas ir totāli normāli citā gadījumā – ja tā ir diskotēka).

ParMuziku.lv

ParMuziku.lv ir online mūzikas žurnāls, kurā iespējams izlasīt svarīgāko par mūziku Latvijā un pasaulē. Šeit vari atrast ne tikai aktuālās ziņas, ekspertu viedokļus, albumu, DVD un koncertu apskatus, bet arī informāciju par mūzikas biznesa ikdienā neredzamo pusi – autoru un izpildītāju blakustiesībām, ierakstu izpildījumu publiskajā telpā, kā arī mūzikas industriju kopumā.

Par LaIPA

Biedrība „Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība” (LaIPA) ir kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kur apvienojušies pašmāju un ārvalstu izpildītāji un fonogrammu producenti, lai iestātos par savām tiesībām un saņemtu taisnīgu atlīdzību par savu fonogrammu izmantošanu Latvijā un ārvalstīs. Vairāk

Sazinies ar mums!