ParMūziku.lv
- Mūzikas Ziņas
- Industrijas Ziņas
- Industrijas ABC
- Mūzika Biznesam
- Latvijas oficiālais dziesmu TOPS
- RIGaLIVE
- Arhīvs
Ekrānšāviņš no video Nopelts un lādēts, dievināts un pielūgts, bet nekad neignorēts – tieši tāds bija un mūžīgi paliks “Queen” mugurkauls Fredijs Merkūrijs. Mūzikas un šovbiznesa krāšņākās un augstvērtīgākās puses viena no visspilgtākajām personībām, kuru pasaule mīl ne tikai par to, kā viņš muzicēja, bet arī par to, ka viņš atļāvās darīt to, kas mūsdienās arvien vairāk kļūst par deficītu – būt patiess.
Šobrīd jau ļoti daudzus komerciālos rekordus pārsniegušo kases grāvēju “Bohemian Rhapsody” noskatījos Oktobra beigās, bet līdz šai dienai nespēju sakopot domas par redzēto. Ir ļaudis, kuri bija cerējuši ieraudzīt padziļinātu Fredija privātās dzīves izklāstu visā krāšņumā (jo bohēmista rapsodija taču?!). Man vairāk būtu gribējies redzēt to, par ko visbiežāk klusē - vidi un apstākļus, no kuriem izauga un, atļaušos teikt, burtiski pašizauklējās grupa, jo, redziet, šis sākums… Tas savā veidā ne tikai neatpaliek no bohēmas vispārpieņemtajā izpratnē, bet brīžiem pat to pārspēj. Piemēram, smagā metāla grupas Megadeth dibinātājs Deivs Masteins karjeras sākumā vienubrīd kļuva par bezpajumtnieku un šo situāciju risināja, regulāri sadarbojoties ar vietējo striptīzdejotāju: viņš viņai piegādāja labsajūtu un kokaīnu, bet viņa viņam nodrošināja jumtu virs galvas un vismaz izdzīvošanai nepieciešamo pārtikas daudzumu. Šim līdzīgi stāsti ir arī “Queen” vēsturē, kurus aristokrātiskie briti biežāk diplomātiski noklusē vai uz konkrēta konteksta jautājumiem atbild izvairīgi. Gaidot filmu, iedomājos, ka varbūt tā būs mazliet vairāk par šo, bet nē – skrupulozai izziņai un pašizglītībai domātas dokumentālās filmas. “Bohemian Rhapsody”…
Tā ir Merkūrija atvase - dziesma, kas pie Fredija atnāca tādā pašā veidā, kā operas “ieradās” pie Mocarta: vienā gabalā, momentā un tādā tempā, ka rokas nespēj pierakstīt domas. Dziesma, kas sešās minūtēs atspoguļo to, kas notika tolaik nedabiski ambiciozā mūziķa galvā, sirdī un jā – arī dzīvē. Skaņdarbs, kas sākotnēji tika mūzikas biznesa haizivju saplosīts, neņemot vērā nekādus mākslinieciskus argumentus (ja tādi vispār var būt), bet vienlaicīgi kļuva par grupas eksistenciāli visnozīmīgāko dziesmu. Nu, var saprast menedžmenta biroju, kurš pie tobrīd astronomiskās investīcijas grupā (vairāk nekā 190,000 mārciņu) izdzird, no biznesa viedokļa raugoties, pilnīgi antikomerciālu skaņdarbu, kura autors un izpildītāji paziņo: tagad būs šādi un šī viņu māksla būs tas, ko cilvēki patērēs, pirks un visi būs stāvus bagāti… Izdevējiem šķita, ka ar šādu rīcību arī viss būs beidzies un projekts “Queen” turpmāk glabāsies arhīva neveiksmīgākās sadaļas plauktā, taču notika pilnīgi otrādi. Dziesma kļuva par sensāciju, radot burtiski panākumu lavīnu pār pašu grupu un visiem tai blakus stāvošajiem. Un filma ir par to, kāpēc tā notika.
No pirmās dienas Fredijs Mekrūrijs par savām spējām, radīto mūziku un grupas kopējo varēšanu bija tik pārliecināts, ka visbiežāk cilvēkus vienlaicīgi gan piesaistīja, gan atbaidīja. Jāatzīst, nav viegli komunicēt ar kādu, kurš nekautrējoties pauž pārliecību, ka ir vienīgais dārgakmens tuvējā apkārtnē un praktiski tieši tas, kas otram/citiem vajadzīgs. Un šī pašpārliecība izpaudās patiešām ik uz soļa, kas noveda pie “Queen” dabiskā stāvokļa: četri ambiciozi, visbiežāk sakašķējušies jaunieši ar atšķirīgām vīzijām un vienlaicīgi apbrīnojamu spēju saglabāt skaidru kopēju vīziju par savu darāmo, kā arī kategorisku atteikumu atkāpties no pašu izvirzītajām augstajām mākslinieciskajām vērtībām. Šādai attieksmei ir divas puses, no kurām viena reizēm šķiet tik visaptveroši tumša, ka itin viegli var piezagties bezcerība un vēlēšanās visam atmest ar roku.
Kā vairākkārt intervijās minējis pats Fredijs, viņa dzīves jēga bija būt tādam, kāds viņš ir, radīt mūziku un baudīt dzīvi. Muzikāli jaunais talants sevi pierādīja grupas biedriem ļoti ātri, kā arī pievienoja krietnu devu mēslojuma Rodžera Teilora (bundzinieks) un Braiena Meja (ģitārists) par pasaules slavu iedēstītā sapņa sēkliņai. Mēslojums iedarbojās tā, ka kārtējais rokmūzikas mūžameža koks auga gausi, bet pamatīgi un bez jebkādas neizdošanās iespējas pazīmēm. Tā, protams, ļoti ilgi šķita tikai pašai grupai, jo sākotnēji viņu radītā māksla nebija vajadzīga pat grupas dalībnieku ģimenes locekļiem. Mūzikas kritiķi neskopojās ar visdažādākā veida epitetiem, apzīmējumiem un definīcijām par to, kas un kāpēc ir “Queen”, dalībnieku visnotaļ ekscentriskās attieksmes dēļ visbiežāk prognozējot ierindas wannabe nenotikušo rokstāru likteni, tātad – izjukšanu. Viņiem gandrīz izrādījās taisnība, jo pirms leģendārās dziesmas ieraksta grupa patiešām gandrīz izjuka, jo bija iestājies, citējot Meju, “zemākais punkts grupas pastāvēšanas vēsturē”.
Taču, kamēr mūzikas kritiķu aprindas biežāk sliecās nicināt grupas, viņuprāt, nesaprotamo muzicēšanas stilu, tikmēr mediji arvien vairāk sāka rakņāties Fredija privātajā dzīvē. Filmā labi nojaušams grupas riebums pret nekaunīgi uzmācīgo un galvenokārt tikai uz unikālā dziedātāja privātās dzīves “tehnisko pusi” orientēto presi, ko Mejs un Teilors pauduši vairākas intervijās arī pēc Merkūrija nāves. Iemesls tam bija ne tikai dažu ļautiņu acīmredzamais tolerances trūkums, bet, pirmkārt, fakts, ka par visu vairāk grupa vēlējās pievērst uzmanību savas mūzikas vērtībai. Tam ir ne tikai māksliniecisks un kultūrvēsturisks, bet tīri objektīvs, var teikt, pat aritmētisks skaidrojums: bohēma radās pēc mūzikas. Liela daļa rokmūziķu savas karjeras ir sākuši tieši tā iemesla dēļ, ka, spēlējot grupā un braucot koncertturnejās, varēja (un joprojām var) baudīt dzīvi un visdažādākā veida izpriecas. Leģendārais rokmūzikas personāžs un Motorhead balss Lemijs Kilmisters kādā intervijā reiz smalki paskaidroja saukļa “sex, drugs, rock’n’roll” būtiskāko niansi, kuru, viņaprāt, nesaprata lielākā daļa viņa kolēģu:
You take out that middle part and then you have more time and energy for the rest!
Tātad, lai nonāktu bohēmā, vispirms tomēr bija jāspēlē grupā, nevis otrādi. Protams, nevar apgalvot, ka bez mūzikas nebija bohēmas, taču, mēģinot izkristalizēt svarīgāko, ir svarīgi saprast vērtību (norišu) secību. Un nē, te nav runa par saskaitāmo kārtības nesvarīgumu, jo māksla bez bohēmas ir un paliek māksla, kamēr bohēma bez mākslas visbiežāk ir tikai orģija.
Nākamais lielais pārbaudījums grupu skāra brīdī, kad Fredijam “Queen” ikdiena kļuva garlaicīga un viņš nolēma sava talanta izpausmēm meklēt citas vides un sadarbības partnerus. Filmā šis ir brīdis, kas vismaz daļēji apmierina pēc bohēmas izslāpušos: tiek atspoguļota Fredija uzdzīves anatomija. Jā, dzīvi viņš prata baudīt izsmalcināti, ar attieksmi, katru ballīti pārvēršot par tādiem svētkiem, par kuriem runā vēl šodien. Nav mazsvarīgi, ka neviens ielūgtais viesis nekad nesamaksāja ne centa ne tikai par visām pieejamajām izklaidēm, bet arī par transportu uz svinību norises vietu, ko Merkūrijs draugiem vienmēr nodrošināja neatkarīgi no viņu atrašanās vietas. Ballīšu periods sakrīt ar laiku, kad Fredija dzīvē notika neatgriezeniskais, kā arī, būdams prom no “Queen”, viņš sāka ilgoties pēc tās ikdienas, kas vēl nesen viņu ļoti nogurdināja. Šis mirklis lieliski atspoguļo solista dziļi emocionālo un ļoti jūtīgo dvēseli, kuru viņš patiesi atklāja tikai vienam cilvēkam – savai, kā pats vienmēr teica, mūža mīlestībai Mērijai Ostinai. Viens no lielākajiem Fredija pārdzīvojumiem visu mūžu bija ne tikai viņa netradicionālā seksuālā orientācija, bet arī tik tiešām eksplozīvais temperaments, kas izpaudās it visā, ko viņš darīja. Bet…
Tāds viņš bija – no pirmā acu uzmetiena savā attieksmē bezrūpīgs, taču pret sevi, sev svarīgo un saviem tuvākajiem visatbildīgākais cilvēks, kurš nekāda iemesla dēļ nekad nedarīja neko, kas viņam šķita nenoderīgs un traucējošs. Fredijs sevi veltīja mūzikai, dzīves baudīšanai un, kas būtiski – līdzcilvēku iepriecināšanai. Ja šajā filmā tas tik labi nenolasās, tad intervijās un citās dokumentālajās īsfilmās laika biedri Merkūrija nesavtīgo devīgumu un dāsnumu piemin regulāri. Viss, ko viņš vēlējās, lai viņam apkārt ir smaidīgi, ar dzīvi apmierināti un laimīgi cilvēki, jo tieši tāds viņš tiecās būt pats. Šī neaprakstāmā īpašība arī bija viens no iemesliem, kas ar 1985. gada koncertu “Live Aid” pāršķīra nākamo lappusi grupas atlikušajā karjerā.
Neskatoties uz to, ka “Queen” muzikālo saturu nodrošināja četri cilvēki, Fredija personība viennozīmīgi ir šīs grupas panākumu atslēga, ar kuru beigu beigās varēja atslēgt jebkuras sirdsdurvis jebkurā vietā pasaulē. Viņa personības spožums (un posts vienlaicīgi…) izveidoja un uzturēja grupas mugurkaulu no pirmā mēģinājuma līdz pēdējam Fredija elpas vilcienam. Tāpēc man filmā ļoti pietrūkst “Innuendo” ieraksta vai vismaz “The show Must Go On” dziesmas stāsta, kas bija pēdējais grupas un Merkūrija kopīgais ieraksts.
Rakstot šī raksta pēdējo rindkopu, sapratu, ka filma “Bohemian Rhapsody” ir precīzs grupas ar Merkūriju kopīgi pavadītās teju 30 gadus ilgās karjeras atspoguļojums: vienaldzīgo nav; ir ļoti daudz kritiķu, taču ir tikpat daudz atbalstītāju, kas beigu beigās noved pie fenomenāliem panākumiem.
Jāredz un ļoti ieteicams vairākas reizes.
