Prāta Vētra. Vēl viens apliecinājums.

Foto: Inga Plūme / Brainstorm

22.07.2018 / Edgars Rakovskis

Nav pilnīgi nekādu šaubu un lieku jautājumu: jebkura cita grupa Latvijā var mierīgi noņemt cepures prātnieku priekšā. Skolasbiedri ir izēduši, šķiet, visus iespējamos sāls pudus, pārdzīvojuši ne visas, bet lielāko daļu no grupas šķeļošajām situācijām, palikuši kopā, turpinājuši attīstīties, radīt mūziku un šobrīd pilnībā izbauda sava darba augļus.

Viens no ļoti būtiskiem paraugiem un, atļaušos teikt, etaloniem ne tikai saviem bērniem, bet jebkurai jauniešu kopiņai Latvijā, kura kādreiz dzīvē vēlas izdarīt kaut ko lielu, paliekošu un vērtīgu. Un “Skārda bungu tūres” atklāšanas koncerts grupas vislielākajās mājās Jelgavā šim ir nekādi nesatricināms pamats.

Tuvojoties koncerta norises vietai, intuitīvi jūtu: kaut kas te nebūs tā, kā esmu iedomājies. Ieraugot gandrīz pilnīgi pilno Lielupes pļavu, secinu, ka līdz šai dienai nebiju apjēdzis prātnieku reālo statusu Latvijā un jo sevišķi Jelgavā.

Ir mazliet pat šokējoši redzēt pirmajā mirklī grūti aptveramu skaitu cilvēku tad, kad teju katrā Latvijas nostūrī notiek kāds pasākums vai festivāls.

Dodos uz skatuves priekšu, aplūkodams tās milzīgās konstrukcijas un nopriecādamies par grupas tehniski radošā organisma acīmredzami vismīļāko formu – apli. Nav pirmā reize, kad grupa skatuvi būvē, izmantojot apaļus elementus, kas vismaz manā prātā veidojas par nelielu rakstura iezīmi. Ja vien es nojaustu to, kāds apaļš pārsteigums mani šovakar sagaida…

Vēl daži mirkļi un koncerts sākas. “Skārda bungu” ievads, uz skatuves pa vienam uznāk grupas pavadošais sastāvs un pati grupa. Momentā pamanu Rogas pāri malām plūstošo entuziasmu, spēlējot savu instrumentu. Jā, protams, pirmā dziesma, tāds, maigi sakot, žilbinošs skats no skatuves, bet, saprotiet, ar tādu garšu un acīmredzami iekšēji sprāgstošu laimes sajūtu jebkurš mūziķis nespēlē.

Kaspara acis deg, viņš izbauda katru savu kustības milimetru un man kā skatītājam jau ar šo pirmo pusminūti lielākā daļa vakara ir notikusi. Nav nekā iedvesmojošāka uz skatuves redzēt mūziķus, kuri acīmredzami mīl savu darāmo.

Izskan “Kas būs - būs” un “Ēdenes dārzs”, kuru laikā pamanu uz skatuves esošo kuplo mūziķu skaitu: ir perkusionists, ir otrs ģitārists, ir bekvokālistes un efekts panākts – skanējuma masa ir lielāka, jaudīgāka un šādam koncertam nepieciešama. Dziesmas “Pašu dārgāko” laikā izšaujas krāsainu lentu salūts, izraisot ne tikai skatītāju ovācijas, bet “uzvelkot mastā”, manuprāt, simbolisku koncerta karogu. Izskan viens no superhitiem “Lec”, kas burtiski acumirklī palecina gan publiku, gan pašu grupu. Viņi acīmredzami zina: “IR!”, ko ļoti jaukā manierē papildina Mihelsona un Kaupera high five pa ceļam no vienas skatuves malas uz otru.

Nākamās dziesmas “Rudens” beigas izvēršas par atkārtojumu, kad Renārs spēlē pavadījumu un publika dzied. Interesanti, kā tas ir, kad tavu dziesmu tavā vietā dzied kādi, nu, vismaz 15 tūkstoši? Ne tu viņiem vārdus mācīji, neko, bet viņi stāv un dzied… Manas liriskās pārdomas pārtrauc ritms, nē - drīzāk tonis, skaņa, aranžējums, kuru es personīgi ļoti gaidīju – “Bronza”. Jāatzīstas, ka “Tur kaut kam ir jābūt” ir mans iecienītākais Prāta Vētras albums, jo tajā patiešām kaut kas ir. Kaut kas ļoti citāds, grupai neraksturīgs, it kā mazliet nepieradināts un, kā reiz daži kritiķi izteicās, mazliet “no ceļa nogājis”… Man tas īsumā ir viņu “St.Anger” – albums, kas grupas dalībniekus ir izvilcis ar oderi uz otru pusi, padarot efektu (nevis defektu) par vēl lielāku efektu. Lai gan šī dziesma nav mans favorīts “Ja tikai uz mani tu paskatītos”, izbaudīju katru “Bronzas” elektrokomatu un klusībā viņiem vēlreiz pateicos par šo disku.

Bet “Kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas”, iespējams, ir viena no grupas mīļākajām dziesmām, kuras laikā Jānis, Māris un Renārs sāk izmantot savas skatuves teritoriju un gandrīz visu dziesmu pamīšus uzkavējas “mēles” galā. Pēc šī seko kāpiens vēl tālākā pagātnē, proti, uz 1996.gada albumu “Veronika”, no kura grupa nospēlē “Dārznieku” – veltījumu savam pāragri viņsaulē aizgājušajam biedram Mumiņam. Ja pirms šīs dziesmas Renārs arī aizkustinoši pateicās praktiski visiem cilvēkiem Jelgavā, kuriem bijusi lielāka vai mazāka loma Prāta Vētras ceļā, tad pirms “Tevis dēļ” viņš mazliet atstāsta epizodisko sarunu aizskatuvē ar Vējoņa kungu, kuram šī dziesma esot mīļākā no jaunā albuma. To es nevaru teikt par sevi, bet tas tā. Svarīgāks ir fakts, ka jaunā albuma skaņdarbi ne tikai ierakstā, bet arī dzīvajā mazliet atšķiras no visa līdz šim dzirdētā. Tas ir ļoti labi, jo nozīmē grupas virzību, attīstību un pilnveidošanos jebkādā (ne tikai muzikālā) ziņā. “Tevis dēļ” laikā uz skatuves pēkšņi parādās vēl divpadsmit (!) dziedātājas, kuras papildina arī nākamo dziesmu angļu valodā.

Paturpinot vairāku valodu koncepciju, izskan “Skoļskije Uļici”, kas acīmredzami ir viens no grupas superhitiem (šo es arī nezināju, cik ĻOTI daudzi šim dzied līdzi) kaimiņzemes valodā. Pēc šī parādās neliela instrumentāla starpspēle, kas diezgan labi veldzē tīri muzikāli un ir ļoti, ļoti vietā, jo nākamā dziesma ir “Šokolādes saldējums”. Ja ir skaņdarbs, kas man neko neizsaka ne koncertā, ne austiņās, tad tas ir šis un nelīdzēja pat salūts dziesmas laikā. Izmantoju iespēju un dodos tualešu virzienā, kur pavadu apmēram divas nākamās dziesmas. Iznāku no būdiņas, paveros skatuves virzienā un…

Sasodīts, kas tur notiek?! Īsti nespēdams apjēgt, vai man rādās vai nē (skatuve tomēr ir diezgan patālu, ir tumšs, visādi prožektori), bet… bet es redzu MILZĪGU, spīdīgu bumbu, kuras pašā galā stāv Renārs un kaut ko dzied. Lieki piebilst, ka nedzirdu tekstu un knapi pievēršu uzmanību mūzikai, taču ļoti trāpīgi un cēli izskanējusī frāze “jautājums ir par to, kādā valodā runā sirds” šobrīd ļauj atcerēties diezgan (ļoti pozitīvi) ambiciozās dziesmas “Pirmais latvietis uz Mēness” nosaukumu.

Šī pārdabiskā skata laikā pēkšņi konstatēju, ka koncertam sarūpētas skaistas vizualizācijas,

uz kuru fona izskan man ne sevišķi simpatizējošās “Lantern” un “Ziemu apēst”. Un tad seko dziesma, kas noteikti (vismaz manā) atmiņā paliks kā šī koncerta, tūres, albuma un noteikti arī grupas viens no ordeņiem.

“Ogles” burtiski atver masīvās skaļruņu grēdas un liek saprast: lūk, šī ir firma.

Tā šodien skan Prāta Vētra un tā skan labi. Tā, kā skan lielas grupas, kuras spēlē desmitiem tūkstošu cilvēku priekšā.

Noteikti neaizmirstot Didža (Simanoviča, grupas skaņotāja) prasmes, nevar nepamanīt, cik ļoti šī dziesma Vētrai ir izdevusies visos iespējamos veidos. Klips, mūzika, vārdi un šis tik ļoti, ļoti svarīgais aspekts – publiku satverošs efekts koncertā… Ir - IR par visiem 200%. Ar nelielu pastāstu no pāris gadus nesenās Liepājas koncerta vēstures iesākas “Debesis iekrita tevī”, kas pati par sevi būtu manām ausīm vienkārša radio dziesma, bet tad esmu spiests zibenīgi pievērsties skatuvei, jo… Jubalts spēlē zoli! Nu, tas ir tādu ģitāras solo partiju, kas nepilda dziesmas audio aizpildošo funkciju (lead), bet ir kārtīga solo partija, kas izceļas uz pavadījuma fona. Blakus izskanošais jautājums “viņi vienmēr šitā spēlē?!” tikai apliecināja to, ka šobrīd uz skatuves notiekošais ir kaut kas mazliet unikāls un pieķeru sevi smaidām: “Ļoti labi, Jubi. Ļoti labi!”

Nākamā ir “Na zare”, kuru, kā man paskaidroja citi koncerta apmeklētāji, zinot katrs otrais Latvijas iedzīvotājs tieši viena elementa dēļ: “naaaaaaa zaaaaaaa reeeeeeeeeeeeeeeeeee!!!” auroja līdzi patiešām visa pļava. Labi, lai iet, bet arī visas pļavas kopkoris nespēj kliedēt manu patiku par prātnieku 2008.gada šedevru, no kura izskan tituldziesma “Tur kaut kam ir jābūt” ar vienu niansi – Gust.. ups! - Arstarulsmirus vietā ir pēdējā laika vietējā hiphopa dzīļu viens no derīgajiem izrakteņiem Edavārdi. Šis skaņdarbs vieš nelielu cerību, ka varbūt tomēr… nu, varbūt atskanēs TĀ dziesma. Uz ekrāna parādās acs, kas ir arī klipā un es jau sagatavojos sākt intensīvi lēkāt, bet nē – viņi kopīgi nospēlē kādu, šķiet, Edavārdu kompozīciju, kuru atpazina tikai zinātāji. Pēc šī man ir skaidrs, ka gaidīto es šajā koncertā noteikti nedzirdēšu, bet… bet tad es tomēr palecos. Zināt, kāpēc?

Atskan “Četri krasti”, kas ir (lai man piedod visi popa svētie) riktīgs metāls. Labi, labi, ne visa dziesma, bet basa riffs… Tas ir kaut kas.. saprotiet, dzīvajā tas skan tā, ka notrīc biksiņas, atlobās tumbas un, lai arī ko tu darītu, visa tava būtne acu mirklī pievēršas skatuvei. Šis ir vienkārši, kā saka, episki! Man tik ļoti patīk, ka pusi dziesmas esmu pievērsis uzmanību basa partijai, uzmanīgi klausoties tumīgajā un absolūti pumpējošajā skaņā. Nujā, mazliet likumsakarīgs kontrasts ir sekojošā “Mana dziesma”, kas liek dziedāt ne tikai pie, bet arī tualetēs iekšā esošajiem ļaudīm.

Taču koncerts šādi beigties nevar kaut vai tāpēc, ka daļa cilvēku sāk vienu pēc otras saukt savas mīļākās dziesmas, bez kuru nospēlēšanas, viņuprāt, grupa nedrīkst iet prom. Viena no tādām dziesmām atskan un vedina domāt, ka būs vēl vismaz pāris dziesmas, bet pēc “Plaukstas lieluma pavasara” visa prātnieku skatuves komanda veic goda un pateicības apli pa visu skatuvi, kas liecina par finālu. Jā, koncerts, šķiet, ir beidzies, taču tikai (paldies dievam) dažas sekundes ir tas mirklis, kura laikā saprotu: laikam es viens visā pļavā esmu bijis tik naivs. Atskan “Lidmašīnas” un pļava diezgan burtiski sajūk prātā, kāds arī bija uzdevums un es skaidri zinu: šis bija mans otrais, bet ar garantiju ne pēdējais Prāta Vētras koncerts.