Pankroks, grandžs, franču šansoni. Kādas filmas ir vērts redzēt, ja mīli mūziku un kino?
14. augustā notiks Rokfilmu festivāls Cēsīs, kur pirmo reizi Latvijā vienkopus atrādīs gan pašmāju, gan ārvalstu rokmūzikai veltītas filmas. Pirmizrādi piedzīvos arī filma par 60. gadu Latvijas rokmūziku Savējie sapratīs. Sešdesmitie. Sākums. Ja esi jau pietiekami iedvesmots, iesakām turpināt ar mūsu īpašo mūzikas filmu listi.
Ko mēs zinām par šo filmu? Tā ir absolūti stilīga, tajā piedalās meiteņu aktieris Raiens Goslings, filmas režisoram patīk sarkanā krāsa un kičs. Kā arī filmas skaņu celiņš 2011. gadā kļuva par neatņemamu katra jaunās mūzikas mīļa klausāmvielu. Proti, tajā dzirdam gan tādas gaumīgās elektronikas apvienības kā Chromatics, College, Class Actress kā arī dažādus saulainus indie/electronic gabalus no Washed Out, Desire, New Order, Ladytron, The Knife, u.c. Pat, ja nejūsmo par deju mūziku un priekšroku dod dārdošam rokam, šīs liegās melodijas uz laiku ļaus ienirt suģestējošā stāstā par vientuļo autobraucēju - ideālistu, kurš alkst panākt taisnību pasaulē, kurā tādas varbūt nemaz nav un nekad nav bijis.
Nīderlande var lepoties ar vismaz vienu izcilu mūziķu fotogrāfu - Antonu Korbinu. Viņš latviešiem noteikti paliks prātā ar lieliskajām fotogrāfijām mūsu pašu Prāta Vētrai, kā arī daudziem citiem pasaules māksliniekiem, tostarp Depeche Mode, Joy Division, Bobam Dilanam, Bjorkai, un citiem. Korbina vizuālais rokraksts ir gana spilgts: to raksturo tīras līnijas un formas, atklājot pārsteidzošu un vitālu sava laika mūziķu portretējums krāsās un melnbaltajā. Taču fotogrāfija nav vienīgais, ko Korbins dara savā profesionālajā karjerā. Tā, piemēram, 1993. gadā tapušās Nirvanas dziesmas Heart-Shaped Box kontroversālā videoklipa autors ir tieši Korbins, tāpat kā filmai Control - vēstījumam par britu 1970. gadu new wave leģendu Īenu Kērtisu no tikpat leģendārās grupas Joy Division. Skaudri, patiesi, melnbalti un skaisti.
Līdzīgi kā Control, arī 24 Hour Party People ir stāsts par 1970. - 80. gadu britu, precīzāk, Mančestras mūzikas vidi, new wave uzplaukumu ar Joy Division, New Order un citām grupām, kuras bija nozīmīgas tālaika rokmūzikas vēsturē un ir svaigi klausāmas arī šodien. Spraigs sižets, daudz labu dziesmu un nebeidzama ballīte! Nu, kaut kā tā.
Kāda ir tipiskā diena Bītlu dzīvē? Vai izrādīsies, ka slavenākie briti pasaulē ir tikai cilvēki, gluži kā jebkurš no mums? To vari uzzināt šajā filmā. Arī tad, ja neesi The Beatles fans, šis ir unikāls popmūzikas vēstures dokuments.
Pamatoti saukta par vienu no labākajām šī gada rokmūzikas dok-filmām, Montage of Heck ir īsts atradums visiem Kurta Kobeina faniem, jo atklāj dažādas unikālas lappuses no viņa īsā, taču sarežģītā mūža, runājot par Kobeina lielākajām bailēm, nedrošību un nolemtības sajūtu, taču atklājot arī viņa smieklīgo, humorpilno, personības šķautni. Angliski filmas anotācija skanētu šādi: You'll laugh, you'll cry, It will change your life.
1961. gads, amerikāņu folkmūzika un viens jauns censonis ar ģitāru un kaķi, kurš pat nav īsti viņa kaķis. Taču stāsts iegūst savu īsto krāsu līdz ar brāļu Koenu režisoru neatkārtojamo rokrakstu: skarbs humors, reizēm pat krietni melns, parastais cilvēks, ar kuru notiek labas un sliktas lietas, un pavisam absurdas arī. Filmas galvenais varonis - jaunais dziesminieks, vienas nedēļas laikā cenšas iekarot popularitāti kā mūziķis, un reizēm viņam pat sanāk.
Ņujorkas muzikālais stāsts West Side Story ir piedzīvojis gan Brodveja mūzikla ēru, gan šo filmas versiju, dejā un mūzikā pastāstot par divu jauniešu traģisko mīlestību Ņujorkas gangsterbandu ēnā. Par labām beigām nesolām, taču aizrautīgas dejas Ņujorkas geto rajonos ar glītiem tērpiem - to gan!
1990. gadi Madonnas dzīvē bija interesants laiks. Tad viņa sāka dziedāt liriskās balādes un lēno diskotēku dziesmas, apguva kabalas noslēpumus, radīja lielisko plati Ray of Light (1998) sadarbībā ar producentu Viljamu Orbitu. Šajā apcerīgajā Madonnas karjeras posmā arī Madonna nospēlēja vienu no savām labākajām kinolomām, atveidojot Argentīnas pirmo lēdiju, prezidenta Huana Perona sievu - Evu Peronu. Šī loma Madonnai piestāv kā bites ar medu, jo gan tautās sauktā Evita jeb Eva, gan Madonna bija un ir kaislīgas sieviešu tiesību aizstāves un visādā ziņā spēcīgas sievietes maskulīnajā lielo vīru pasaulē. Turklāt filmai piemīt nepārspīlēts retro šarms ar precīzi atveidotu pēckara Dienvidamerikas vēsturi. Un, protams, ar izcilā britu komponista Endrjū Loida Vēbera mūziku, kas seko vēl citiem komponista spožumgabaliem - mūzikliem Jesus Christ Superstar, u.c. Starp citu, Evitas mūziku komponists bija radījis jau 1970. gadu beigās, un tā kā rokopera tika izrādīta gan Brodvejā, gan Eiropā ar spožiem panākumiem.
Mīļa, mazliet naiva, taču ne dumja interpretācija par pirmo pasaules rokfestivālu - Vudstoku 1960. gadu beigās ASV. Stāsts par kādas lauku mājas īpašniekiem (moderni sauktu par viesu namu) un īpašnieku dēlu, jauniņo Eliotu, kura idejas par mūzikas festivālu ir lielas kā Amerika. Taču, pats interesantākais, viņam šo ideju izdevās īstenot dzīvē, vecāku īpašumam piesaistot simtiem tūkstošu hipiju, kuri turp devās, lai izdzīvotu Vudstoku turpat, netālajās pļavās. Nu, ko. Ir vērts noķert vasaras psihedēliju aiz svārku stērbeles un tajā padzīvot, kamēr vēl var. Vēl viens filmas trumpis: talantīgais Taivānas režisors Angs Lī, kurš iepriekš sevi spilgti apliecinājis ar viegli ezotēriskajām, taču drosmīgajām filmām Brokeback Mountain un Life of Pi.
Arī Ray ir viens spilgts piemērs, kā atveidot konkrētu laikmetu precīzi, spilgti, tai pat laikā neieslīgstot kultūrvēstures apcerējumos, bet gan priekšplānā izvirzot spilgtu galveno varoni, šajā gadījumā R'n'B mūzikas leģendu Reju Čārlzu. Filmā ir gan 1950. gadi, gan ASV Dienvidu štati, rasu segregācija un sava deva traģisko likteņu. Taču, pāri visam, šis tomēr ir smalks Reja Čārlza portretējums, atklājot pretrunīgo mūziķa dabu, sieviešmīlestību un talantu. Jauki, ka filmas režisoram Teiloram Hakfordam nav paslīdējusi kāja sociāli politiskās kritikas virzienā, uzsverot, ka būtiskākais šeit tomēr ir stāsts par ritmblūza mūziku, jaunradi un spēju atkal un atkal krist, bet tomēr piecelties. Un jautājums - kā pārvarēt pašam sevi, ir aktuāls jebkuros laikos.
Stāsts par franču šansonu karalieni Edīti Piafu. Filmas patikšana/nepatikšana gan ir gaumes jautājums: tā ir ļoti franciska ( lasīt: eiropeiska) un nebūt ne viegla skatāmviela vasaras vakariem, taču nevar noliegt: aktrises Marionas Kotijāras atveidotā Piafa mentāli iedod pa ribām tā, ka pēcsajūtas paliek vēl ilgi pēc filmas fināla. Skaisti, Francija, nelaimīga mīlestība un 100% atdeve uz skatuves. Tas viss tur ir.