ParMūziku.lv
- Mūzikas Ziņas
- Industrijas Ziņas
- Industrijas ABC
- Mūzika Biznesam
- Latvijas oficiālais dziesmu TOPS
- RIGaLIVE
- Arhīvs
ASV Vašingtonas štata Sietlas pilsētas grandža veterāni Alice in Chains 24.augustā izdeva studijas albumu “Rainier fog”.
Šis ieraksts nenoliedzami ir vēl viens solis uz priekšu grupas rokraksta, t.i., 90% divbalsīgā dziedājuma un instrumentālā pavadījuma gaumīgi indīgo harmoniju attīstībā, ko apliecina jau pati pirmā dziesma “The One You Know”.
Klausoties nepilnu stundu ilgo ierakstu, iztēle uzbur simtiem kilometru garas, zaļganbrūni tuksnešainu pārbraucienu ainas ar vientuļu preču vilcienu un uz tā jumta muzicējošo grupu fonā. Labi izturēta, nobriedusi un pilnīga pārliecība caurstrāvo katru albuma noti, kas vienā brīdī nevilšus atgādina leģendārā ieraksta “Dirt” noskaņu (jo sevišķi dziesma “So Far Under”), kas vēlreiz apliecina faktu – Alice in Chains mūzika pieprasa uzmanību un klausītāja sevis veltīšanu grupai no dziesmas/ieraksta pirmās līdz pēdējai notij. Vēl vairāk – definētajam muzicēšanas stilam grupa arvien pievieno tikai sev raksturīgo skanējumu, kas ir jebkura rokmūzikas smagsvara pievienotā vērtība. AIC gadījumā šī vērtība ir visai grūti aprakstāmajā dziesmu lēnumā, kas neizraisa brūkošas mājas efektu (kā tas mēdz būt ar lēnām un smagām dziesmām), bet kaut kā… varbūt pat mazliet ieaijā un vedina doties tālāk grupas muzikālajā vēsturē.
Par vēsturi runājot, AIC pārdzīvojuši divas traģēdijas un tām sekojošas dalībnieku maiņas, kas vienlaicīgi gan papluinījušas, gan veicinājušas grupas attīstību. Pēc dziedātāja Leina Steilija (Layne Staley) nāves 2002.gadā ģitārists Džerijs Kantrels (Jerry Cantrell) bija diezgan pārliecināts, ka grupa nekad vairs nespēlēs. Tas nebūtu pārsteigums, jo, nekādā gadījumā nenoniecinot pārējo dalībnieku nozīmi un svaru, Alice in Chains tomēr vispirms ir tieši šo divu mūziķu lolotā kombinācija. Steilijs savulaik ne tikai uzaicināja tobrīd bez mājām palikušo Kantrelu dzīvot pie sevis, bet arī iedrošināja dziedāt harmonijas, praktiski pievienojot grupai otru dziedātāju. Viens no albuma “Dirt” inženieriem Braiens Karlstroms (Bryan Carlstrom) reiz stāstīja, ka Leins bija apveltīts ar vienreizēju muzikalitāti un vokālās harmonijas bija šīs īpašības krāšņākā izpausme. Dziedātājs esot varējis minūšu, dažreiz pat sekunžu laikā izdomāt idejas un ierakstīt tās ar pirmo reizi tā, ka tās tieši tādā nerediģētā veidā vēlāk tika izdotas. Steilijam piemita arī tā dēvētā iekšējā dzirde – spēja dziedāt tīri jebkādā stāvoklī un kondīcijā, ko apliecina emocionāli stindzinošais MTV Unplugged koncerta ieraksts – Leina pēdējā uzstāšanās ar grupu.
Ieklausījies bundzinieka Šona Kinija (Sean Kinney) idejā, Kantrels tomēr saņēmās un reanimēja grupu, kurā otrās balss un ritma ģitāras funkcijas kopš 2006.gada pilda Viljams Duvāls (William DuVall). Jā, definīcija “otrā balss” skan mazliet jocīgi, jo parasti solists ir viens un pārējie ir tā saucamie fona vokālisti, taču tas nav Alice in Chains gadījums. Ģeniālais Steilijs paspēja, ja tā drīkst teikt, izaudzināt Kantrela balsi par neatņemamu AIC rakstura un firmas iezīmi, kas šobrīd atšķirībā no 90to ēras dzirdama jebkurā grupas skaņdarbā.
Taču ir kas tāds, ko šodienas paaudzes klausītājs vairs nekad nepiedzīvos – grupas kādreizējā dzīvās uzstāšanās enerģētika. Nu, viss it kā loģiski: nevar būt tas, kas vairāk vienkārši fiziski neeksistē, bet… tomēr.
Vērojot AIC dzīvajā, nemanot piezogas sajūta, ka bez Leina Džerijs šķiet mazliet pat nedrošs… mazliet iztukšojies, taču visdrīzāk tās ir tikai manas iedomas vai vienkārši nezināšana par kaut ko, kas mūziķim liedz izpildīties kādreizējā manierē. Un jebkurā gadījumā - runa nav par kustībām, bet Alice in Chains mūziku, kuru silti, auksti un visādi citādi iesaku paklausīties pat tiem, kam no termina “roks” metas zosāda. Noderēs kaut vai priekšstatam no sērijas “var arī tā”.
