Atskats uz latviešu piedzīvoto Braitonas festivālā "The Great Escape" (ātrās intervijas, foto un video)

Raksta attēls - Atskats uz latviešu  piedzīvoto Braitonas festivālā "The Great Escape" (ātrās intervijas, foto un video) Foto: Rihards Gēcis, kolāža

24.05.2016 / Aiga Leitholde

Laikā no 19. līdz 21. maijam Anglijas pilsētā Braitonā norisinājās viens no lielākajiem mūzikas industrijas festivāliem Eiropā “The Great Escape”, kur šogad īpaša uzmanība tika pievērsta Latvijas un Lietuvas mūziķiem. Latviju šogad pārstāvēja grupas “Carnival Youth”, “Howling Owl” un mūziķe Alise Joste.

Braitona atrodas Anglijas dienvidu piekrastē – aptuveni 2 stundu vilciena braucienā no Londonas, 3 stundu kuģa braucienā no Francijas. Piejūras pilsēta ir slavena ar savu atrakciju molu, interesanta un izklaidējoša kā tūristiem, tā vietējiem. Kā mums pastāstīja latvietis Valters Krēsliņš, kurš jau kādu laiku pats ir braitonietis, pilsētā ir vismaz 100 vietas, kur var klausīties mūziku. Festivālam “The Great Escape” bija 40 skatuves, kas bija pietiekami tuvu viena otrai, lai būtu sasniedzamas ilgākais 20 minūšu gājienā. Es pati novērtēju 10 skatuvju piedāvāto programmu. Latviešu mūziķus burtiski uz pāris vārdiem noķēru tieši pēc viņu uzstāšanās, kamēr vēl emocijas pašā briedumā! 

Latvijas un Lietuvas delegāciju pieņemšana notika ceturtdienā 19. maijā Braitonas muzejā, bet grupas uzstājās piektdienā klubā Patterns un sestdienā Sticky Mikes Frog Bar, tā arī aizvadīja vēl vienu koncertu katra citā koncertvietā. 

Foto: Rihards Gēcis

"Patterns" ir eklektiska iekārtojuma klubs, netālu no slavenā Braitonas mola. Kluba skatuve atrodas pirmajā stāvā, savukārt pagrabstāvā ir deju zāle. Uz "Patterns" skatuves uzstājās “Howling Owl” un Alise Joste, kā arī lietuviete Alina Orlova. Piektdienas pusdienlaikā uz grupu koncertu bija sapulcējušies pāris desmit cilvēku – mūzikas mīļotāji, delegāti un  arī Latvijas vēstnieks Lielbritānijā - Andris Teikmanis ar kundzi.

“Howling Owl” veido divi dalībnieki - latviete Evija Vēbere un serbs Lavs Kovačs. Abi satikās Prinča Klausa konservatorijā Nīderlandē, kur studēja džeza nodaļā. Pērn "Howling Owl" izdeva savu debijas ierakstu "Dance for Common Sense".

Evija: Sākumā bija mans džeza kvartets, pēc tam Lava grupa “Fantasmagori”, kur trijatā spēlējām postpanku. Kaut kā dabīgā veidā mēs palikām divi un sākām muzikālos eksperimentus. Tad mēs skanējām pavisam savādāk – Lavs spēlēja marimbu, es spēlēju sintezatorus. Beigās dabīgā veidā nonācām līdz šādam salikuma un sākām koncertēt. Mūzikas plūst! Skolu esam pabeiguši. Lavs dzīvo Serbijā, bet es – Latvijā. Tā kā joprojām esam divi, mēs joprojām varam uzturēt šo projektu.

Vai jums joprojām ir kāda saistība ar džezu?

Evija: No džeza mēs abi esam attālinājušies.

Lavs: Man joprojām patīk klausīties džezu, bet tā īsti nav mana mūzika.

“Howling Owl”  mūziku nav viegli raksturot. Noskaņas tik ātri mainās, kad paliec līdz galam, jo vēlies saprast, kāpēc?

Evija: “Howling Owl”  noskaņu maiņa nav nekas apzināti izdomāts, tas vienkārši notiek. Viss dzirdētais, kas jebkad mūs ir iedvesmojis, šajā duetā nāk ārā. Tad mēs paši sākām domāt, ko īsti spēlējam? Kā to var nosaukt? Lavs izdomāja, ka mūsu mūziku varētu nosaukt par avant pop.

Pops ir tikai nedaudz saklausāms

Evija: Bet redzi, ja reiz mūs aicina uz lieliem festivāliem, kas kopā pulcē 20 – 30 000 klausītāju, tad jau rīkotāji mūsu mūzikā saklausa kaut ko tādu, kas būs interesants lielai auditorijai.

Ok, tu attaisnoji popu. Pastāstiet, kas ir jūsu lielākās muzikālās ietekmes?

Lavs: Mana lielākā ietekme ir mans tēvs, kurš arī ir mūziķis, saksofonists. Es klausos daudz dažādas mūzikas. Protams, man ir savas iecienītākās grupas un mūziķi – Bjorka, Radiohead, The Beatles, The Police, Mails Deiviss, bet es nepieķeros konkrētiem mūzikas stiliem.

Evija: Tā ir gadiem krāta muzikālā pieredze, sākot no smagās mūzikas, piemēram, Meshuggah, līdz klasiskai mūzikai un minimālismam. Viens no pēdējiem koncertiem, kas mani īpaši iedvesmoja, bija free džeza koncerts ar Entoniju Brekstonu. Jo atvērtāks cilvēks ir mūzikai, jo lielāka ir viņa instrumentu kaste.

Gribi vai nē, bet, Evija, tevi salīdzinās ar latviešu Bjorku. Kā tu pret šo salīdzinājumu attiecies?

Evija: Sākumā, kad cilvēki mani sāka salīdzināt ar Bjorku, tas man šķita jautri un, protams, bija liels kompliments. Jā, varētu atgriezties laikā es teiktu tā - es nekādi nevaru būt latviešu Bjorka, viss ko varu piedāvāt ir tikai un vienīgi latviešu Eviju.

Kā jūs redzat savas grupas nākotni?

Evija: Jā, mēs domājam par nākotni, jo dzīvojam dažādās valstīs, tāpēc grupas darbība ir jāplāno uz priekšu.

Lavs: Ja mēs runājam par lielo nākotni – protams, mēs vēlamies turpināt spēlēt un turpināt savu izaugsmi.

Evija: Manuprāt, “Howling Owl” piedzīvos negaidītas pārmaiņas, pēc diviem gadiem mēs noteikti skanēsim pavisam savādāk. Taču šobrīd mēs meklējam ceļu, lai brīvi nodarbotos ar mūziku.

Lavs: Pēc diviem gadiem, iespējams, mēs spēlēsim ar orķestri.

Piektdienas pēcpusdienā uz kluba “Patterns” skatuves kāpa  Alise Joste. Alisei jau ir bijusi pozitīva pieredze showcase festivālos, kas viņai deva iespēju koncertēt dažādās Eiropas valstīs, kā arī viņas debijas albums tika izdots Vācijas reģionā.  Lielbritānijā Alise koncertēja pirmo reizi, spēlējot skaņdarbus no otrā albuma “Hardships are ships” mūzikas pazinēji atzina kā vienu no 2015. gada vislabākajiem Latvijas mūzikas ierakstiem.

Vai izjūti atšķirību, spēlējot industrijas festivālā no spēlēšanas vienkāršā festivālā?

Lielu atšķirību neizjūtu. Es spēlēju, bet mani izdevēji festivāla ietvaros veido sadarbības.  Pievēršot lielāku uzmanību, protams, industrijas festivālā koncertvieta var būt tukša līdz pēdējai minūtei. Tad šķiet, ka neviens neatnāks, bet visi atskrien tieši uz spēlēšanas mirkli.

Pēc kāda principa tu atlasi dziesmas koncertam?

Tas notiek mirkļa impulsā, iepriekš neplānojot, ka tagad man jānospēlē visas labākās dziesmas. Citreiz sarakstam nemaz nesekoju līdzi, dziesmas spēlējot pēc sajūtām, publikas reakcijas, koncertvietas noskaņas.

Vai tu vari raksturot savu koncerta kulminācijas momentu?

Kulminācijas moments ir tas brīdis, kad saprotu, ka visi sēž un klausās. Piemēram, šodien – es sāku spēlēt, bet apkārt vēl viss notiek – cilvēki spēlē galda futbolu, sarunājas. Es pret to neiebilstu, galu galā esam izklaidēm paredzētā vietā. Tajā brīdī, kad pēc trešās dziesmas sapratu – visi sēž un klausās, visi ir ar mani vienā laivā,  arī spēlēšana vedās arvien labāk.

Kāds ir lielākais kompliments, kuru esi saņēmusi pēc sava koncerta?

Parasti neviens neizplūst pārdomās par atziņām, kuras viņu ir sasniegušas, klausoties manu koncertu. Saka, ka bija forši. Atceros, kad pirmo reizi spēlēju Positivus festivālā, viens čalis bija atnācis uz manu koncertu, nezinot, kas es tāda esmu. Es nospēlēju pirmās dziesmas un tikai tad publiku ar sevi iepazīstināju. Viņš bija šokēts un nobļāvās – es domāju, ka tu esi no Horvātijas! Nezinot manu izcelsmi, to nemaz nevar just, kas, manuprāt, ir labi.

Sticky Mikes Frog Bar atrodas tuvu promenādei un delegātu oficiālās viesnīcas. Pēc telpu iekārtojuma un pie sienas esošajiem plakātiem var spriest, ka ikdienā šī ir ļoti alternatīva vieta, kur koncertē grupas kā “Norma Jean”. Skatuve atrodas pagrabstāvā, melnā telpā. Bez latviešiem “Carnival Youth” šeit uzstājās arī lietuvieši “Without Letters”, “Deeper Upper” un “Condor Avenue”.

“The Great Escape” festivālā grupa “Carnival Youth” uzstājās otro reizi un arī citi showcase festivāli grupa ir bijuši veiksmīgi. Šogad albumu “Propeller” popularizēšanas tūres pirmās daļas noslēgumā, iepriekšējā vakarā aizvadījuši koncertu Londonas klubā “Koko”, mūziķi neslēpj savu nogurumu, bet joprojām saglabā savu dzirkstošo humora izjūtu. Esmu nosmējusies līka un uzzinājusi interesantus faktus, piemēram, ka Braitonā dzīvo Niks Keivs.

Tūrē esat aizvadījuši jau 20 koncertu. Kā jūs pretojaties nogurumam?

Edgars: Protams, nogurums uznāk, bet vairāk no garās braukšanas un mantu nešanas, nevis koncertiem. Šajā mēnesī esam ieskrējušies, varētu arī otru mēnesi šādi aizvadīt. Mājās aizbrauksim ar zināmu tukšuma sajūtu.

Emīls: Bet nav jau tā, ka viss beidzās! Latvijā mums pēc kārtas būs četri koncerti un tad vēl Francijā un Igaunijā – pret Jāņiem varēsim izgulēties.

Tagad, esot ceļā, varbūt jums top jau trešais albums?

Edgars: Mēs divas dienas atpūtāmies Tatros, kur kaut ko sākām..

Roberts: Mēs ierakstījām dziesmu “Iet ciet”. Pareizāk, dziesmu uzrakstīja Aleksis kopā ar mūsu skaņotāju. Dziesmā ir vārdi: Iet ciet, braucam uz Šveici! 21 dienu esot, tūrē vajadzēja ierakstīt dziesmu busiņā, ar vienu roku spēlējot taustiņu solo, ar otru stūrējot mašīnu.

Emīls: Nākamo albumu ierakstīsim tikai ar ātrumu 150 km/h.

Roberts: Nākamā albuma nosaukums būs “Highway”… Es izklaidējos.

Kā jums patika Londonas slavenajā klubā “Koko”?

Edgars: Londonā cilvēki iet uz koncertiem atpūsties, parunāt ar draugiem. Un fonā kaut kas skan – tie bijām mēs, par laimi.

Roberts: Bet bija arī cilvēki pirmajās rindās, kas dziedāja līdzi.

Edgars: Iepriecināja tas, ka zāle bija pilna ar cilvēkiem. Šī zāle ir diezgan liela.

Roberts: Sajūta ir tāda, it kā mēs spēlētu gladiatoru arēnā. Ja mūsu tūres koncertos cilvēki nāca tieši mūs klausīties, tad šoreiz cilvēki bija nākuši uz “Koko” un mums bija jāpievērš viņu uzmanība. Mums tas sanāca un koncerts izdevās labs.

Foto: Rihards Gēcis

Mūzika, ko klausīsimies nākotnē

Festivāls “The Great Escape” sevi pozicionē kā vietu, kur pirmajiem atklāt jaunākos trendus un mūzikas zvaigznes, pirms par tām runā klausītāju vairākums. Un kas tad būs aktuāls?

Šogad uzstājās daudz mūziķu dueti, kas ir spējuši atrast savu unikālo skanējumu vai veidu, kā divatā skanēt labāk par četru vai sešu mūziķu lielu sastāvu. Tāda savdabīga optimizēšanās. Negaidīti “The Great Escape” man atdeva cerību rokmūzikas nākotnei – jaunie briti uz festivāla alternatīvās skatuves joprojām rūpīgi kopj labākās rokmūzikas tradīcijas. 

Dažu skatuves programmu veidošana bija uzticēta pasaulē zināmiem, par mūziku rakstošiem vai stāstošiem medijiem kā "Vevo”, “Q”, “Kerrang!”, “Radio BBC”. Protams, viņu ietekmīgais atbalsts publicitātes jautājumos jaunajiem mūziķiem nozīmīgi var ietekmēt karjeras attīstību.

Ja mēs pavisam konkrēti, drīzumā daudz vairāk mēs dzirdēsim skotu indie-popa kvintetu “Blossoms.”, arī amerikāņu rokgrupai “Black Honey” ar solisti Iziju nākotne būs vēl spožāka. Futūristiskas, svaigas vīzijas rada elektroniskais, eksperimentālais duets “Let’s Eat Grandma”. Savukārt “Rag’N’Bone Man” blūzam piešķir mūsdienīgu skanējumu. Šie ir tikai daži no vairākiem simtiem talantīgo mūziķu. Kā Braitona ietekmēs mūsu mūziķu karjeru, to zināsim pēc kāda laika.

ParMuziku.lv

ParMuziku.lv ir online mūzikas žurnāls, kurā iespējams izlasīt svarīgāko par mūziku Latvijā un pasaulē. Šeit vari atrast ne tikai aktuālās ziņas, ekspertu viedokļus, albumu, DVD un koncertu apskatus, bet arī informāciju par mūzikas biznesa ikdienā neredzamo pusi – autoru un izpildītāju blakustiesībām, ierakstu izpildījumu publiskajā telpā, kā arī mūzikas industriju kopumā.

Par LaIPA

Biedrība „Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība” (LaIPA) ir kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kur apvienojušies pašmāju un ārvalstu izpildītāji un fonogrammu producenti, lai iestātos par savām tiesībām un saņemtu taisnīgu atlīdzību par savu fonogrammu izmantošanu Latvijā un ārvalstīs. Vairāk

Sazinies ar mums!