Albuma apskats. Antra Stafecka - Vientuļā zvaigzne

Dziedātāja Antra Stafecka - šoreiz bez Eirovīzijas, bet ar jaunu ierakstu - Vientuļā zvaigzne.

Latviešu mūziķe Antra Stafecka uz skatuves nekāpj pirmo gadu - viņa jau ir pieredze dziedāšanas šovā O! Kartes Akadēmija, koncerti kopā ar maestro Raimondu Paulu, Uldi Marhilēviču, Igo un citiem latviešu estrādes bukiem, kā arī skatuves komplekts viņai ir: glīts, kolorīts izskats, spēcīga balss un sievišķīgs draivs, ko potenciāli likt lietā labu dziesmu radīšanā. Taču ieraksts Vientuļā zvaigzne atstāj virspusīga, pārāk dažāda darba iespaidu (starp citu, ar visu Eirovīzijas atlasēs izpildīto It's the night). Par visu - turpmākajās rindās.

12 dziesmu albumu ievadošās Tik tiešām un Tava sirds diez vai ir labākās dziesmas, ar kurām albumu sākt. Sava mierīgā rakstura dēļ tās prasītos dzirdēt vidusdaļā vai otrajā ieraksta pusē. Savukārt Mans spēks balansē starp Liepājas roku un kabarē uzveduma dziesmu, taču šādā gadījumā būtu vajadzīgs vizuāls, dzīvs noformējums - priekšnesums ar dejotājiem, dramatiskas gaismēnas, vīrieši baltos cimdos vai arī klavieres un viena stāvlampa ar 1920. gadu art deco abažūru.   

Pasargā ir ar interesantu aranžējumu un balādes raksturu, tā pat nedaudz atgādina austrāliešu dziedātājas Sia miljons dolāru megahītu Chandelier ar loģisku un pakāpenisku attīstību dziesmas melodijā no ievada līdz pat jaudīgām harmonijām dziesmas finālā.

Veltījums man - visprecīzāk var uztaustīt Stafeckas balss tembra nianses, savukārt ritma partija ar maršveidīgajām bungām rada savdabīgu, meditatīvu noskaņu, un kopā ar Stafeckas balsi dziesma skan pabeigti un iedarbīgi.

No smagā roka gala pārstāvēta dziesma Tu prasi, kas arī varētu ierakstīties starp Liepājas klasisko roku, zāģējošām ģitārām un ASV rokmetāla grupu emocionāliem jauniešiem Evanescence.

Dīvainā kārtā tieši dejojamā dziesma Vientuļā zvaigzne šķiet pati piemērotākā albumam, ja reiz šajā ierakstā Stafeckai bijis svarīgi runāt par mīlestību, dvēseliskumu, vientulību un citām tīri cilvēciskām parādībām. Turklāt tad, ja albums būtu deju zāles formātam paredzēts, tas jau nenozīmē, ka tad visam būtu mazāks emocionālais svars. Piemēram, zviedru elektroniskās/deju mūzikas izpildītāja Robyn to vien dara kā apdzied dvēseles sāpes, zaudētus vīriešus un cīņas pašai ar sevi. Turklāt - ar gaumīgu pašpārliecību, ieturot bosika- izsitēja puikas stāju, un tai pat laikā - atklājot mūsdienu emancipētās sievietes spēkus un vājumus. Arī dziesmu tekstos Robinai nav vajadzības citēt Vitgenšteinu vai Raini, lai nodotu vajadzīgo sirds mesidžu klausītājam. Teksti ir vienkārši, tieši, nepastarpināti, ar viegli iegaumējamām frāzēm, kuras atkārtot pie sevis vēl ilgi pēc dziesmas noslēguma.

Šķiet, ka Vientuļās zvaigznes galvenā problēma vai, diplomātiski sakot, izaicinājums ir tas, ka šo nevar saukt par mūzikas albumu pēc būtības. Ja tas ir mātes un meitas kopdarbs dziesmu tekstu rakstīšanā (Ilze Mūrniece, Stafeckas māte, ir tekstu līdzautore), tad - sajūta ir tāda, it kā es skatītos svešā ģimenes albumā ar fragmentāriem, subjektīviem iespaidiem un dažādiem gadskaitļiem fotogrāfiju stūros. Jā, protams, ir svarīgi, lai Stafecka vismaz nodomos ir patiesa pret savu klausītāju un "saka, ko domā un jūt", tomēr, kā jebkurs radošs darbs, arī mūzikas albums paredz specifiskas lietas pārveidot vispārīgajās - precīzāku, lakoniskāku domu tekstā, trāpīgākas metaforas, utt. Arī albuma bukleta zīmējumi ir vien glītas, draudzīgas interpretācijas par Antru Stafecku. Ja ideja bija noformējumu radīt skolas atmiņu klades estētikā - viss ir kārtībā. Bonuss šādam risinājumam ir - nu, tāds, ka tās nav fotogrāfijas vai grafiskais dizains bukletam. Tātad, kaut kas atšķirīgs un personisks.

Līdzīgs iespaids radās arī par muzikālo pusi. Ja reiz stāsts par Vientuļo zvaigzni, Stafecka būtu tikai ieguvēja (un klausītājs arī), ja pieturētos pie viena žanra un melodiskā satvara (balāde vs. roks, dejas vs. souls, tad -  kas īsti?), kur par albuma skaņu rūpējas viens producents ar skaidru redzējumu, par ko ir šī ballīte. Pagaidām Vientuļā zvaigzne šķiet tikai tāds draudzīgs kokteilis - ģimenes un tuvāko cilvēku loka kopdarbs, bez skaidra skata par albumu kā tādu: sākot jau ar albuma noformējumu, turpinot ar tekstiem, aranžijām, izvēlēto žanru, u.c.