28 leģendāri klubi un bāri, par kuru slēgšanu rīdziniekiem joprojām sāp sirds

NABAKLAB mūžs nav garš, taču spožs gan. 2009. gadā, apvienojoties bufetei "Gauja" un Universitātes Radio NABA, izveidots jauns mūzikas klubs, taču pavisam negaidīti aizvērās šī gada vasarā. NABAKLAB bija vieta cilvēkiem, kurus interesēja kas vairāk par standarta komercproduktiem mūzikā un citās mākslas izpausmēs.

Vieta, kuru par mājām sauca vairums rīdzinieku, kas mīlēja kā darbadienu, tā arī brīvdienu vakaros atnākt, iedzert lētāko un aukstāko Brāli un pie sarunām par visu un neko knibināt nost pudeles etiķeti, kamēr fonā skan te eksperimentāls ārprāts, te pēkšņi atkal kaut kas teju meditatīvs.

Čomskis (tagad -Če), nu, pārcēlies uz Dzirnavu ielu, taču tas jau ir cits stāsts par citu paaudzi.

Šaurākais deju placis, lipīgākās grīdas Vecrīgā, milzīgās tumbas teju pie pašas auss, bet tas netraucēja grūstīties un izdejoties līdz pat rītausmai. Citreiz pie labākajaiem radio Skonto hitiem, citreiz pie Grēviņa aktuālākās mūzikas izlasēm, citreiz - raustīties pie elektronikas. Ja visas vietas pilsētā bija aizvērtas, tad kosmiskais suns sava nama durvis nakts garumā turēja vaļā visilgāk. Mājas, pēc kurām skumst daudzas dvēselītes.

Salīdzinoši nesen, 2015. gada jūlijā, notika pēdējā ballīte leģendārajā klubā, kas 20 gadu laikā izaudzināja un pārdzīvoja vairākas paaudzes. Īpaši apmeklēts deviņdesmitajos un divtūkstošo gadu sākumā. 

Kabata gan ģeogrāfiski, gan gaumes ziņā atradās pa vidu starp Pulkvedi un Kardinālu. Gluži tik stilīgs kā Pulkvedis tas nebija, bet arī ne tik skolniecisks kā Kardināls.

Vēl viens ilgdzīvotājs - kopumā izturēti 22 gadi, līdz 2013. gadā to slēdza. Vislielākais pluss šim klubam bija regulāri dzīvie koncerti. Tur spēlējusi Prāta vētra, Jumprava, Menuets un daudzi citi.

Vieta, kas atvērās leģendārā Mad Mix vietā. Bagātīgs nepieradinātās mūzikas piedāvājums, pagrīdes reivi un naksnīgi piedzīvojumi.

Varētu teikt, ka Kardināls bija kardināli pretējs Pulkvedim. Atradās Grēcinieku ielā 26, kur šobrīd ir restorāns.

Protams, apšaubāmo atmosfēru atsvēra iespēja lēti un labi iedzert. Klubu galvenokārt apmeklēja pusaudži, jo bija tādi laiki, kad tas bija iespējams. Arī muzikālā ziņā diskotēkas atgādināja klases vakarus, kas patiesībā šobrīd šķiet ļoti burvīgi.

Šī, protams, ir leģendāra vieta un "esītis" joprojām dzīvo tautas folklorā un anekdotēs. Lai arī alternatīvo klubu piekritēji Essential meta lielu līkumu, patiesībā klubā notika arī sakarīgas disenes. Lielas telpas, profesionāla skaņa, bet publika gan - atkarībā no pasākuma.

Un vienmēr uz turieni varēja aiziet tāpat vien - joka pēc - kad viss cits jau pavisam apnicis.

Mūžīgi uz koncertiem pārbāztais, piesmēķētais studentu klubs, kur bieži skanēja dzīvā mūzika, kā arī notika jautras diskotēkas. Šeit kādreiz regulāri spēlēja The Satellites, Mofo, Pienvedēja Piedzīvojumi, Dzelzs Vilks.

Ja galīgi neko nejaucam, ieeja studentiem bija 50 santīmi. Kur tie laiki, vai ne?

Tur, kur šobrīd var pasēdēt bārā "Pasēdēt", kādreiz bija bārs "Sarkans", kur varēja izdejoties līdz rītam. Kādreiz, kad nebija vēl Piena, šis bija tālākais punkts aiz Vecrīgas robežām, kur aiziet paballēties.

Vienubrīd Sarkans bija iemantojis slavu kā "slavenību dzertuve". Un, ja atmiņa neviļ, tad Dace Rukšāne reiz tur strādāja par bārmeni. To atvēra 2002. gadā, bet slēdza 2009. gadā.

Vēl viena īsteni leģendāra vieta. Deviņdesmito gadu vidū šeit zēla un plauka dažādu žanru latviešu alternatīvā mūzika. Par savu Mad Mix apmeklējumu raksta arī Jānis Joņevs savā grāmatā Jelgava 94.

Kādubrīd šī vieta bija obligāta pietura Vecrīgas klubu un bāru tūrē, šeit varēja satikt tādus pašus apkārt klīdējus, iedzert, papļāpāt un doties tālāk. Diemžēl klubam neizdevās izturēt galveno Vecrīgas spiedienu - tūristus - un Velveta ziedu laiki beidzās ļoti ātri. Klubu slēdza 2009. gadā.

Klubu pēc 7 gadu pastāvēšanas slēdza 2007. gadā, noslēguma ballītei bija daiļrunīgs nosaukums: Obidna party. Casablanca bija iekārtota divos stāvos: pirmajā marokāņu restorāns, bet pagrabā klubiņš.

Bet nedēļas nogalēs pie ieejas sēdēja Knābis un ballīte norisinājās pa abiem stāviem un vēl pa krietnu daļu Doma laukuma.

Citreiz ir ļoti, ļoti labi, ja klubam ir mazas, mazas telpas. Vecrīgas Orindžbārs bija viens no šiem gadījumiem. Piektdienās un sestdienās vienmēr pienāca tas brīdis, kad visi rāpās uz galdiem, lai dejotu. Ja tu esi kādreiz tur bijis, noteikti to atceries!

Elektroniskās mūzikas klubs, kurā skanēja galvenokārt house. Starp rezidējošajiem dīdžejiem bija tā laika zvaigznes Rise un Norsky (Normunds Pauniņš), nereti uzstājās viesi no ārzemēm.

Pēc Nautilus šajās telpās mēģinājuši iedzīvoties citi klubi, tomēr tik precīzu atmosfēru nevienam neizdevās radīt.

Līdz ar aktuālo popmūzikas raidstaciju radās arī klubiņš pie Vanšu tilta, kur deviņdesmitajos pusaudži stāvēja rindās vēl krietni pirms kluba vēršanās.

Ja tev nebija 16 un mamma uz nakts diseni nelaida, tad pa dienu varēja legāli apmeklēt dienas diskotēku. Bet vakarā vajadzēja lavīties prom no mājām un pie ieejas melot par savu vecumu vai cerēt, ka iekšā laidējs pieņems tavas vecākās māsas skolēnu apliecību.

Patiesi leģendāra vieta Krāmu ielas pagrabiņā, kura pastāvēja jau kopš astoņdesmitajiem gadiem. Šajā mazajā klubiņā, kur visiem nekad nepietika vietas pamazām auga Rīgas underground paaudze, bet vārds Krāmene kļuva par tautas folkloras sastāvdaļu.

Tiem, kuri piedzīvojuši Metro laikus, joprojām dažreiz sajaucot gadās Depo nosaukt par Metro. Un abiem šiem klubiem patiešām bija viena kopīga lieta - īpašnieki. Klubs atradās tagadējā Kaņepes Kultūras centra pagalmā, pretējā ēkā.

Šis bija izteikti elektroniskās mūzikas klubs, kam arī bijusi liela nozīme scēnas attīstībā kopumā. Metro atvēra 1998. gadā un divus gadus tas stabili turējās virsotnē, kā sava žanra vienīgais klubs Rīgā. Kopumā tas pastāvēja 3 gadus.

Šķiet, pats leģendārākais Rīgas klubs, kurš darbojās kopš 70tajiem gadiem līdz 90to gadu vidum. Runā, ka biļetes uz diskotēkām izķēra jau iepriekš, bet vēlāk spekulējot pārdeva par daudz lielākām cenām.

(Attēlā no kreisās: Ainars Mielavs, Jānis Šipkēvics un Māris Ārents)

Klubs bija paredzēts kā humorpilna vieta, kur cilvēkiem līdz 40 patrakot piektdienas vakarā. To atklāja 2003. gadā un atvēršanas ballītē spēlēja Aparāts. Ja atminies, bija tāda nepavisam nopietna, reiz populāra grupa, kuru izveidoja Pēteris Helmss.
Visai plašās kluba telpas (trijos stāvos) Grēcinieku ielā apmeklētājiem tika slēgtas 2008. gadā.

Klubu slēdza 2004. gadā pēc 9 gadu pastāvēšanas. 1996. gadā tas tika uzskatīts par vienu no pirmajiem dzīvās mūzikas klubiem Rīgā (ja neskaita alternatīvās mūzikas iestādes). Šeit uzstājās tādas gupas kā Credo, Jauns mēness, Opus Pro, Labvēlīgais tips, Jumprava, Bet, bet, Tumsa, Lādezers.

Šajās necilajās durvīs, kuru vienīgā krāšņa izkārtne bija krāsainu stiklu mozaīka, reiz mājoja Purvs. Lai arī šeit pulcējās lielākoties netradicionālu orientāciju pārstāvji, lielu ziņķārību klubs izraisīja piedzīvojumu meklētājos, kuriem tradicionālie klubi bija vienkārši līdz kaklam. 
Turklāt labi zināms, ka geju klubos vienmēr ir pašas labākās diskotēkas.

1998. gadā laikrakstā Diena raksta Uldis Rudaks: "Studentu pilsētiņa atrodas pietiekami tālu no mierīgo iedzīvotāju mājokļiem, lai neceltos protesta vētras pret ādas jakās un panēsātās džinsenēs tērptu noaugušu un nemierīgu jauniešu pūļiem, rēcošiem vokāliem, distortion ģitāru skaņām un bungu krusām. Tāpēc RTU studentu ēdnīcas telpās iemājojušais klubs Robinsons ir piemērota ligzdiņa metāla, hard core un pankroka aktīvajiem un pasīvajiem piekritējiem. Šopiektdien notiks kārtējais koncerts ar grupu Sanctimony, Barbarossa, Inokentijs Mārpls, Krampī Sarāwēhjs, Sceptis, Denervation, Moonveil, Blizzard, Deadline, Morfolatria un Disgorged piedalīšanos. Biļetes cena - Ls 1,50."

Ja tev pēdējā laikā ir nācies iet garām Stabu ielai 43, tad varbūt pamanīji, ka Saksofona izkārtne vēl stāv kā stāvējusi. Šeit notika dažādu stilu alternatīvās mūzikas koncerti, visvairāk ar novirzienu uz punk un hardcore.

Šis Čaka ielas klubs ir tik sens, ka par to saglabājušās vien blāvas atmiņas. Tomēr deviņdesmito gadu sākumā tas bija viens no pirmajiem lielajiem naktsklubiem Rīgā. Tur varēja pat spēlēt biljardu un dziedāt karaoke.

Tiesa gan cenas bija visai augstas. Tolaik nebija citu veidu, kā atkratīties no vidusskolēniem, kas ātri vien apsēda jebkuru jaunu bāriņu vai klubiņu.

Daudziem, kuri savas tusiņu gaitas uzsāka deviņdesmitajos gados, Slepenais Eksperiments ir nosaukums, kas izsaka ļoti daudz. Šeit varēja kārtīgi izārdīties!

Te dzīvība kūsāja no 1994. gada līdz 2000o gadu sākumam, vienubrīd Slepenais eksperiments oficiāli pārtapa par rokklubu. Tad vieni rūca, ka uz klubu sākšot nākt matainie. Citi sūkstījās, ka neesot jau vairs tik labs, kā leģendārais Mad Mix. Bet pie Alanis Morissette un Blur šeit varēja padejot un dīdžejs nešķobījās, ja paprasīja uzlikt ko roķīgāku.

2001. gadā šis klubs atvērās Reformātu Baznīcai piederošajās telpās Mārstaļu ielā 10 un pārņēma kādreizējo Reformātu mūzikas klubu. 
Ja Reformāti bija drīzāk džeza klubiņš, Dizzi House ieslīdēja elektronikas lauciņā. Klubu atvēra Krumārs jeb Valdis Krūmiņš, bārā saimniekoja Horens, bet plates bieži lika Krauklis, Norsky, AG&Raitis un citi.
Starp citu, Dizzi House bija diezgan grūti tikt iekšā, bija jāiztur facecontrol un, ja vien nebiji labi pazīstams ar īpašniekiem vai pastāvīgais viesis, bija liels risks, ka paliksi tusēt turpat pie ieejas.
Diemžēl klubs pastāvēja tikai 1 gadu, 2002. gada pārvācās uz jaunām telpām, tomēr tajās tā arī neiedzīvojās.

Tagad klusais Berga Bazārs, ap 2000. gadu bija mājvieta skaļai diskotēkai - telpās, kur šobrīd atrodas restorāns Cidonija, bija Deko bārs. Vieta ar dekadentisku noskaņu un siltu disko mūziku.