Bundzinieks Ainis Zavackis un labākie kolēģi no visas pasaules

Amerikāņu džeza Leģenda. Svinga un bigbendu ēras metrs un pamatlicējs. Viņš ir bijis bundzinieks, diriģents, orķestra līderis. Es viņu iepazinu no sava tēva fonotēkas. Viņam bija daudz vinila plates. Badijs muzicēja slavenajā Count Basie orķestrī. Mani fascinēja tieši tas, ko viņš darīja tajā orķestrī. Līdz tam nebiju dzirdējis, ka bundzinieki spēlētu tik tehniski sarežģītus, jaudīgus un vienlaikus muzikālus soliņus. Vēlāk viņš nodibināja savā vārdā nosauktu bigbendu un varēja izpausties visā savā spozmē. Badijs ir spēlējis arī ar visiem tā laika lielmeistariem – Ella Fitzgerald, Louis Armstrong, Frank Sinatra, vēlāk sadarbojies ar pianistu Oscar Peterson. Caur savu prizmu varu vilkt paralēles saistībā ar muzicēšanu Rīgas Cirka orķestrī, kur bundziniekam ir jābūt ne tikai labam mūziķim, bet arī labam diriģentam, kāds bija Ričs.

Vēl viens amerikānis. Viņš sāka aktīvi muzicēt tieši tad, kad es piedzimu – 1976. gadā. Kenija pozitīvi agresīvā, bet vieglā spēles maniere, kas plūst kā strauja upe, mani pārņēma pilnībā. Viņam ir ļoti interesants bungu seta izvietojums – samainīti vietām tomi, pirmais ar otro. Spēlējot it kā standarta brekus, viss izklausās daudz citādāk un sarežģītāk. Pats svarīgākais ir tas, ka mani uzrunāja viņa ķermeniskā valoda muzicēšanas laikā. Savā laikā, kad pats aktīvi spēlēju klasiskos rokenrolus kopā ar Pitu Andersonu un Ivaru Pētersonu, tieši Kenijs Aronovs bija tas bundzinieks, kuru analizēju un mēģināju izprast, kāpēc lietas notiek tā un ne citādāk. Viņš spēlēja tādu mūziku un kopā ar tādiem mūziķiem, ar kuriem es pats būtu gribējis kādreiz uzspēlēt un kuru ieraksti ir atrodami manā mājas mūzikas fonotēkā. Tie ir John Fogerty, Johnny Cash, Willie Nelson, Vince Gill, Aaron Neville, Bob Dylan, B.B. King un Ray Charles. Un, protams, Kenijs muzicēja arī Badija Riča bigbendā… Un vēl viņam ir tāds pats matu griezums, kā man.

Starp amerikāņiem iemaldījies arī viens franču mūziķis. Dziesmu autors, bundzinieks, perkusionists, pianists, sesiju meistars, solomākslinieks un ģeniāls improvizētājs. Bundzinieks, kurš man atvēra vārtus uz popmūziku. Klausījos Peter Gabriel 1986. gada albumu “So” un sapratu, cik ļoti man patīk vismīļākā formula – džeza mūziķi, kuri spēlē popmūziku. Manu ir bundzinieks, uz kura koncertiem esmu braucis daudz. Piemēram, piecreiz esmu redzējis viņa uzstāšanos kopā ar Stingu un divreiz ar Pīteru Geibriēlu. Esmu viņu redzējis koncertos arī kā solomākslinieku. Un noteikti būs vēl šādas reizes. Pateicoties reizei, kad Geibriēla koncertā redzēju kopā Manu un basistu Tony Levin, es arī sapratu, ko nozīmē, kad bundzinieks un basists tiešām spēlē tandēmā, muzicē roku rokā! Starp citu, tāds pats tandēms, par ko vienmēr priecājos, ir bundzinieks Steve Jordan un basists Pino Palladino. Vēl man ir ļoti interesanti klausīties, kā Kačē, kurš papildus spēlē arī perkusijas, veido savas partijas, savu bungu līniju.

Amerikāņu džeza bundzinieks, kuru iepazinu caur Diana Krall ierakstiem. Mani pārsteidza viņa it kā šķietami vienkāršā spēles maniere un tas, kā viņš spēlē ar brašiem jeb slotiņām. Norāva jumtu, ka viņš tik tehniski, ātri, precīzi, viegli un pat gaisīgi var spēlēt svingu. Viņš ir slotiņu meistaru meistars! Džefa spēlēšanas maniere, muzicējot kopā ar Daeinu Krolu, manī ienes tādu pašu mieru kā katram sevi cienošam latvietim Emīla Dārziņa “Melanholiskā valša” klausīšanās. Vēl mani fascinē tas, ka viņa bungu sets mūsdienu izpratnē ir diezgan minimāls – trijnieciņš, kurā ir tikai divi tomiņi un trīs šķīvīši. Kā kārtīgs džezmenis viņš gan varētu uz spēli ierasties arī ar vienu mazo bundziņu un mūzikas kvalitāte no tā visticamāk neizmainītos, jo viņš IR slotiņu tehnikas ģēnijs. Džefs arī muzicē pats ar savu trio un paralēli sadarbojas ar daudziem lielmeistariem.

Vēl viens amerikāņu mūziķis, solomākslinieks, daudzu saundtreku autors un, protams, arī man ļoti mīļas grupas “The Police” stūrakmens un pamatlicējs. Tieši Kouplends bija grupas daudzo ideju ģenerētājs. Viņu mūzikā dzirdami Stjuartam raksturīgie mainīgie taktsmēri regeja, roka, ska, new wave stilā, kas noteikti lika sarosīties daudziem tā laika bundziniekiem, jo pie apvāršņa bija parādījies jauns un ļoti kreatīvs mūziķis. Atceros, kā analizēju “The Police” dziesmas, mēģināju izskaitīt Stjuarta taktsmērus, izsekot visām tām grūva maiņām. Tas bija sarežģīti, jo tolaik no tām formulām vēl neko īpaši nesapratu, bet mani tas “paņēma”.