ParMūziku.lv
- Mūzikas Ziņas
- Industrijas Ziņas
- Industrijas ABC
- Mūzika Biznesam
- Latvijas oficiālais dziesmu TOPS
- RIGaLIVE
- Arhīvs
Foto: Alise Pabērza Vācijas galvaspilsētā Berlīnē 10. un 11. septembrī norisinās "Lollapalooza" festivāls. Mūsu reportiere Berlīnē - Alise Pabērza ziņo par 1. dienas svarīgākajiem notikumiem.
Mana festivālu vasara šogad pastiepusies mazliet garāka – līdz septembrim ar Berlīnē notiekošo Lollapalooza festivālu. Vasaras sajūta it īpaši neatkāpjas tajā brīdī, kad baudot koncertus, saule karsē tik ļoti kā jūlija karstākajās dienās un gribot negribot jāmeklē ēna, lai nebūtu jāģībst nevis muzikālā baudījuma dēļ, bet gan saulesdūriena dēļ.
Šoreiz festivāls ir ieņēmis Treptower parka teritoriju, par šādu izvēli festivāla apmeklētāju starpā vēl mazliet tiek lauzti viedokļu šķēpi, jo ir tie, kuriem liekas, ka šogad festivāla teritorija ir sadrumstalota un grūti apgūstama (kā arī – mazliet nepiejamāka cilvēkiem invalīdu ratiņos), savukārt citiem liekas, ka iespēja patverties krūmu un koku paēnī ir labākais, ko var vēlēties.
Pagājušajā gadā Lollapalooza norisinājās Tempelhofas lidostā, kur, cik tālu vien pletās acu skatiens, varēja manīt tikai un vienīgi festivālu. Tāpat arī šķēpi lūza par to vai šī gada mākslinieku line – up varēja būt labāks vai nē, vieniem par pliekanu, vieniem par elektronisku ( it’s Berlin, baby, elektroniskā mūzika šeit ir gaisa vietā), citiem par popsīgu, citiem par roķīgu. Būtībā klasika – cik cilvēku, tik viedokļu.
Man festivāls sākās ar "Kaiser Chiefs" uzstāšanos. Lai arī neesmu liela grupas fane, jāteic, ka uzstāšanās uz mani atstāja patīkamu iespaidu. Laikam jau galvenokārt tāpēc, ka grupas vokālista Rikija Vilsona šarmējošā personība un atraktivitāte uz skatuves spēja atkausēt pat lielāko festivāla skeptiķu sirdis. Viņš ne tikai prata ļoti labi uzkurināt publiku, kura četros pēcpusdienā vēl gluži nebija noskaņota simtprocentīgam muzikālam baudījumam (jāteic, ka arī ap vienpadsmitiem vakarā daļā no publikas joprojām nebija tam noskaņota), bet arī radoši amzierēties ar preses fotogrāfiem, kuriem pēc trešās dziesmas, kā jau allaž, nākas pamest skatuves priekšu.
Kā nākamo noklausījos "Klingande" uzstāšanos, kuri manā atmiņā ir iesēdušies ar vienu vienīgu dziesmu, kurā veiksmīgi apvienota popsīgi elektroniskā mūzika ar seksīgi aizkustinošā saksofona skanējumu. Jāteic, ka tas arī bija viss, kas mani piesaistīja viņu uzstāšanās laikā – ļoti žiperīga jaunkundze ar saksofonu kaklā, brīžiem no tā izvilinot skaņas, kas liek skudriņām skriet pār ķermeni. Viss pārējais likās kā mazliet pliekani un nevar saprast kādēļ – vai tādēļ, ka es īsti līdz galam nepriecājos par šādu viendienīšu dīdžeju uzstāšanos festivālā, kuri lielākoties spēlē ne sevis radītās kompozīcijas, vai tādēļ, ka skaņas kvalitāte nelikās no tām labākajām un kvalitatīvākajām.
Mazliet vīlusies abu mazo skatuvju skaņas kvalitātē, devu iespēju sevi pierādīt abām lielajām skatuvēm, kuras ir izvietotas teju viena otrai blakus un atdalītas ar iespaidīgu grafiti mākslinieku apzīmēto VIP zonu. Bonusa punktiņš šādam skatuvju izmantojumam – kamēr uz vienas skatuves uzstājas mākslinieks, uz otras skatuves ekrāniem tiek pārraidīta viņa uzstāšanās.
Līdz ar to pūlim nav jāsaspiežas pie vienas skatuves un pēc tam zombiju apokalipses cienīgā gājienā jāsāk spiesties pie otras, jo, kā jau vāciešiem pieņemts, viss notiek precīzi un punktuāli – līdz ko viens mākslinieks beidz uzstāšanos uz vienas skatuves, sāk skanēt pirmie dziesmu akordi uz otras.
Mans personīgais vakardienas Lollapalooza lielākais hedlaineris bija elektroniskās mūzikas producents, Berlīnes vietējais kungs – Pauls Kalkbrenners. Viņa uzstāšanos savā “gribu redzēt dzīvajā” sarakstā biju iekļāvusi jau ilgu jo ilgu laiku, tāpēc ar nepacietību gaidīju, ko Pauls būs spējīgs piedāvāt. Uzreiz varēja pamanīt, ka Kalkbrenners ir “vecās skolas” pārstāvis, kurš neatnāk ar akmenscietu seju uz skatuves, trīsreiz nepaceļ rokas, tādējādi demonstrējot publikai, ka ir laiks “taisīt troksni” un tad turpina kā pārakmeņojies atskaņot savu mūziku. Nē, Kalkbrenners ir iekšā visā ko viņš dara ar savu sirdi, dvēseli un ķermeni.
Nav grūti noticēt tam, ka arī viņam pašam, līdz kaulam un atpakaļ, prieku sagādā uzstāšanās un sava mūzika. Harizmātiskas kustības, ekspresīvas grimases (un viņa paša platais smaids) un deju soļi neļauj novērst acis no video ekrāniem. Par pašu mūziku – tur īsti nav ko piebilst, vai nu Pauls Kalkbrenners ar savu tehno mūzikas rokrakstu patīk vai arī nē, ja patīk tad varu garantēt, ka muzikālais baudījums viņa uzstāšanās laikā neizpaliks.
Pirmo vakaru uz galvenās skatuves noslēdza lielie grandi "Kings of Leon". Šķita, ka "Kings of Leon" skan pārāk klusu (varbūt vācieši neprot baudīt koncertu, kas ir skaļāks par jebkuru skaņas sistēmu). Grupas priekšnesumam pietrūka jaudas, tāpat kā pašiem "Kings of Leon" puišiem, kuru uzrunas publikai starp dziesmām nu nekādīgi neļāva noticēt tam, ka viņi “patiešām ir ļoti priecīgi šeit būt”. Tomēr grupa spēlēja ļoti daudz vecās dziesmas, lielākos hitus, protams, ieskaitot, šādi dodot iespēju labi izdziedāties!
Festivāla otrā diena priecēs ar "Major Lazer" un "Radiohead" , kur uzstāšanos šovakar nedrīkstētu palaist garām!
