Inese Galante: "Ja ir pamats zem kājām - nepazudīsi"

Raksta attēls - Inese Galante: "Ja ir pamats zem kājām - nepazudīsi" Publicitātes foto

11.07.2018 / Edgars Rakovskis

Ne tikai klons vai dēļu grīda, bet tāds pamats, par kura esamību Latvijā pasaulslavenā operdziedātāja jau gadiem rūpējas personiskā un, manuprāt, mātišķā veidā. “Ineses Galantes talanti” spīd un laistās gan tiešā, gan pārnestā nozīmē; viņas festivāls “Summertime” šogad Jūrmalā notiks jau četrpadsmito reizi… Šīs cēlās un visādā ziņā apbrīnojamās sievietes darbs iedvesmo un paveic visnepieciešamāko – ceļ spārnos. Nevis piemet ēdienam tikai garšvielas, bet pabaro.

Bagātina šīs valsts kultūrtelpu, kā arī spodrina tās tēlu un prestižu gan pašmājās, gan ārvalstīs. Nostiprina sajūtu, ka patiesam, godprātīgam, pašaizliedzīgam un dvēseliskam darbam ir vislielākā jēga visos iespējamajos līmeņos.

Četrpadsmit gadi…? Tas patiešām tā ir, vai ne? Kā izdevies uzturēt festivālu šādu laika periodu?
Jā… Nav vienkārši, teikšu atklāti. Bija tāda iecere pirms 16 gadiem, kad es no Vācijas kaut kā atbraucu uz Latviju.

Jūs kādu brīdi tur dzīvojāt?
Nē, es Vācijā jau 27 gadus dzīvoju, bet nekad neesmu zaudējusi…

Saikni…?
Ne tikai saikni, jo Latvija ir manas mājas, lai kā arī nebūtu. Tas notika, kad mūsu opera aizgāja ciet, sākās remonti un tā lēkāšana no vienas telpas uz otru… tas mani neinteresēja. Es arī pelnīju naudu mūsu operai, braukāju uz Ameriku, vedu dolārus un visādi pelnījos, bet visu laiku kaut kā pietrūka. Tad man bija piedāvājums no teātra “Marinka” – Gergijevs (Valērijs Gergijevs) man piedāvāja palikt un strādāt pie viņa Pēterburgā. Viņš man speciāli veidotu repertuāru un jau bija nosauktas desmit operas, kuras viņi grasījās uzvest ar manu dalību. Bija arī viens vācu diriģents, ar kuru tika plānota sadarbība. Es bieži braucu uz “Marinku” jeb Kirova teātri, kā viņu toreiz sauca, bet tur dzīvot un palikt es negribēju.

Kāpēc?
Man kaut kā bija… es daudz dziedāju Pēterburgā, ļoti daudz dziedāju Maskavā, bet dzīvot tur es kaut kā nevarēju iedomāties. Man piedāvāja Zubins Meta braukt uz Ameriku pie viņa strādāt un es teicu: “Nu, es tik bieži šā vai tā braucu uz Ameriku dziedāt, bet tur palikt es negribu”.

Bet Zubins Meta…
Nu, tā ir Galante.

(Skaļi iesmejos) Labi…
Tas ir mans, saprotiet… man bija kaut kā… mīļi šeit dzīvot un, ja nebūtu remonts, es varbūt arī nebrauktu prom. Tas pats bija arī ar Gati (Daniele Gatti) un Papano (Antonio Pappano), viņi teica: mums vajag, lai tu dziedi to un to un es atbildēju: “O, nu, ziniet…” Ļoti daudzi diriģenti, kuri labprāt ar mani sadarbotos, bet tā bija mana izvēle – es daudziem atteicu. Tas bija nepareizi, bet es ļoti daudz atteicu ārzemēs.

Es ļoti strikti turējos pie tā, kas man likās pareizi.

Bet kas bija tā iekšēja sajūta, ka ir jārīkojas tā un ne citādāk?
Es domāju tāpēc, ka mana skola, mani skolotāji, kuri ietekmēja to, ko es dzirdēju no malas; arī mana medicīniskā pagātne – farmācija, kur katrs miligrams nav sīkums… viss spēlē milzīgu lomu. Un viss, ko es dzirdēju no citiem kolēģiem no malas, ko es redzēju, kā viņiem balss sāk… kh khm! – un tā tālāk.. Tāpēc visas masku balles, visas aīdas un visu pārējo es sāku ļoti pārdomāti pēc tam. Skaidrs, ka es atteicu “Karmenu”, Vāgneru un ļoti daudz ko citu, bet es teicu: “Nē, tas nav manai balsij”. Es ļoti izvērtēju lomas un, ja es jutu, ka tā loma nav mana – es to nedziedāju.

Tātad šī Galantes stingrās nostājas saglabāšana bija pāri visam?
Redziet, man likās, ka jādzied ilgi, tīri un skaisti līdz pēdējai dienai, un daudzi ar savu… (ilga pauze).. daudzi sevi ļoti ātri sabendē. Nevienu nekad neapvainojot, nekritizējot.. katram jāizdara sava izvēle. Jāzaudē vai jāatrod, bet tā ir katra paša darīšana. Tāpēc daudzi varbūt pateiktu: nu, tā ir galīgi kukū. Bet man likās, ka tā ir pareizi, ka tā loma skādē balsij, ir par agru vai varbūt es viņu tā nejūtu un es ar kādu citu lomu varu pateikt daudz vairāk.

Bet tas taču… nu, kā var izdarīt kaut ko labi, ja nav pārliecināts par to, ko dara?
Tik ļoti daudzi cilvēki, kuri vienkārši nodzied notis. Ja tu nedziedi ar pilnu klapi, ja tu tur neesi ar četrām kājām, tad tu to neapdzīvo. Un tas ir tas galvenais.

Es visu daru caur sevi, kā es to jūtu. Man vienalga, kā to dara pārējie – tā ir viņu izvēle, bet tas ir mans ceļš.

Man ir brīvas rokas – ne vienmēr! – ja komponists ir noteicējs, bet es interpretēju caur sevi, kā es to redzu un kā man šķiet pareizi. Tāpēc es vienmēr cenšos atbildēt par to, ko un kā es daru. Ja man kaut kas nav pie sirds – es to izdaru, atdodos tam, bet saprotu, ka tas nav gluži man. Ja man tas…

Kāpēc tad to darīt?
Priekš kam?!..

Bet vai pēc tam, kad bijāt tik daudziem atteikusi, sadarbības piedāvājumi neizskanēja mazāk?
Ir daudzi, kuri apvainojās. Kā tad tu ar mani nē?!.. Pirmkārt. Otrkārt, ja es atsakos no kāda repertuāra kopā ar diriģentiem, kas ir viņu maize un tie uzvedumi ir viņu, teiksim, favorīti… (pauze) Mums saglabājas labas attiecības, mēs satiekamies un varbūt ar laiku es to daru, bet tas ir ļoti individuāli. Nav tāda recepte kā farmācijā. Katram ir savs raksturs, savs ceļš, bet es vienkārši kaut kādu pusi no sevis, daļu no sevis atdodu tam, kā man šķiet, kā ir jādara. Šad tad, sakožot zobus… šad tad, bet, vai tas ir vajadzīgs?… Taču, ja es pasaku, ka es to izdarīšu – es to izdarīšu. Kaut vai četrrāpus.

Bet… par to festivālu (iesmejos). Kā jūs visā šajā procesā nonācāt līdz festivālam?
Es pati piedalījos dažādos festivālos visā pasaulē, ļoti daudz redzēju un konstatēju, ka Latvijā nekas tāds nebija. Atbraucot uz Jūrmalu, redzēju, ka tur kaut kas notiek, bet pavisam pa citu līniju. Jāteic, diezgan paskumīgs tas skats bija. Tie bija tie gadi…

Tas sanāk, ka tas bija… ?
Tas bija deviņdesmit ar kaut ko. Tie gadi bija, nu tā… so so.

Tad tā iecere sāka rasties?
Tas bija brīdis, kad es braucu projām un man laika īsti nebija. Bet tā ideja.. es zināju, ka es gribu to darīt, bet visu šo laiku tā ideja vārījās; es meklēju, ar ko sadarboties. Latvijā tad bija ļoti sarežģīti laiki, talantīgi un darbspējīgi cilvēki brauca projām; nebija, ar ko strādāt. Saprotiet, tas bija ļoti dīvaini, visa tā situācija, bet tā tas tomēr notika un tā mums palika četrpadsmit gadu.

Tātad pirmais festivāls notika 2004.gadā?
Nuja. Daudz laika aizritējis. Pēc tam mūs sāka kopēt visi, kam gadās un negadās, tie citāti jau ir visapkārt. Pats galvenais, kam esmu miljons reižu pateicīga – manai publikai, manai auditorijai, kas visu mūžu nāk un mani klausās jau trijās paaudzēs… tā ir fantastika. Kādreiz man likās: vai! Nāk mamma un bērns uz koncertu.. likās: kā tas būs? Tagad es esmu ļoti lepna! Es gribu apvienot visas paaudzes.

Es gribu, lai visiem būtu interesanti, lai visiem no tā būtu kāds ieguvums. Dvēselei, sirdij… lai smadzenēm būtu par ko domāt.

Ir vēl kāds notikums, ko jūs darāt jau vairākus gadus. Nesen kādā intervijā izteicāties: “Talantīgiem cilvēkiem jāpalīdz vismaz līdz pensijai… [..]”
Absolūti.

(citāta turpinājums) “Pārējie…”
Izsitīsies paši.

Bet… talantīgi cilvēki… neprot, kaut kādu iemeslu dēļ nevar izsisties paši?
Nē. Un daudzi neprot. Viņiem ir īsi zobi. Viņiem nav tas… Ticamība sevī, bet šaubas. Talantīgs cilvēks – viņš vienmēr meklē to dievību, to augstumu. Maztalantīgs - viņam viss ir labi, viss ir okey. Viņš iet uz priekšu kā tanks, atrod sev kaut kādu papačku, sponsoru vai vēl kaut ko… saprotiet. Izģērbsies, apģērbsies – vienalga. Bet TIE cilvēki… ir viens otrs izņēmums, bet pārsvarā… (nošūpo galvu).

Šī pārliecība ir arī “Ineses Galantes Talantu” pamats.
Jā, tas ir pamats. Palīdzēt. Parādīt tās durvis, kur iet. Parādīt, kas tevi gaida uz lielās skatuves, dot labu padomu, kurš tev var palīdzēt tālāk. Dot tādu iespēju saprast: vajag tev to vai nevajag. Vari tu to izturēt vai nevari.

Jūs tik svētīgu darbu darāt…
Bet vai tā tas nav?

Tieši tā tas arī ir. Ir skaidrs, ka patstāvīgi var izdarīt daudz, bet tā nauda kādreiz beidzas neatkarīgi no iekrātā, sapelnītā vai ar sponsoriem sarunātā. Un neskatoties uz to, cik tu esi talantīgs.
Tāpēc mēs maksājam stipendijas uz pusgadu, tāpēc mēz mēģinām sarunāt biļetes par velti, hoteli, dalības maksas, piepalīdzam ar instrumentu. Domājam, kā atbalstīt dzīvošanu; mēģinām atrast sponsoru, kurš būtu tik mīļš un atbalstītu. Saprotiet: kādam kaut kas ir jādara. Es zinu, ka ne visi prot uzreiz sevi parādīt. Ne visiem ir bagāti vecāki...

Ļoti daudziem. Nu, pārsvarā nevienam nav.
Maigi sakot. Tāpēc mums ir iespēja piedalīties mūsu koncertos (“Galante un Draugi”), arī festivāla laikā. Katrs mūsu koncerts sākas ar kādu mūsu talantu. Ir citi koncerti, kas paņem mūsu talantus un mēs viņiem par to maksājam. Viņiem (jaunajiem talantiem) jāsaprot, ka viņiem par to maksā, ka tā ir viņu profesija. Cita atdeve, cita attieksme. Saprotiet, cilvēkam vajag visu laiku ne tikai atbalstīt un aplaudēt, bet stimulēt. Motivēt.

Jūs teicāt vienu, manuprāt, vienreizēju frāzi: “Sniegt jaunajam cilvēkam iespēju saprast, kas tas ir”.
Kas viņu sagaida. Ne visi to saprot.

Kā to iespējams saprast?
Ļoti vienkārši: tu spēlē savai vecmāmiņai, saviem draugiem un viņi saka: baigi foršais čoms! Viss ir super! BET! Tev ar to būs jānodarbojas v-i-s-u m-ū-ž-u! Jāpārliecina milzīgi cilvēku pūļi katru dienu. Katru dienu tev ar to jāsastopas, katru dienu jāiet cilvēku priekšā. Tu vari to izturēt? Un sevi vajag ne pārdot, bet atdot un nepazaudēt galvu. Vai tev tur nervi? Vai tev ir, ko teikt? Vai tu kaifo no tā, ko tu dari vai tev gribas pazust? Vai tu pusi zaudē no tā, kas tev ir dots? Saprotiet…? Atplaukst viens otrs. Nāk uz skatuves – acis nevar atraut. Cilvēks spēlē kā dievs, bet nāk konkurss un…

Ineses Galantes Talantu 2018.gada konkursa laureāti./Ineses Galantes Talantu 2018.gada konkursa laureāti/

Dzīvē notiek arī tā, ka, piemēram, talantīgi mūziķi pirms savas pirmās milzīgās ārvalstu turnejas atsakās tajā braukt.
(sarauc pieri) Mmmm…

Pēkšņi vairs nav…
Kas nav?

Nav pārliecības; šķiet, ka kaut kas nav pareizi. Apkārt ir tik daudz viedokļu, cilvēku, izteikumu.. Visi “zina”, kas būs, kā būs, pirms vispār kaut kas ir noticis.
Tas ir tik strange, ka es pat nevaru komentēt.

Angliski ir tāds teiciens “Fear of your success”. Pirmie mēģinājumi kaut ko darīt gandrīz nekad nav veiksmīgi. Nav gaidītā rezultāta.
Kā – nav?! Muzicē! Jūs esat kopā! Kaifo, mācies! Vai tad tu esi visu apguvis?

Bet ir priekšstats, ka jau pirmajā reizē..
Ka viņi pirmajā reizē ir Pavaroti? Maikls Džeksons?

Bet, jūsuprāt, tās neveiksmes, kas ir – viena, otra, piecpadsmitā… kā nesalūzt tajā brīdī, pašā sākumā?
Operdziedātājs – tā ir ļoti speciāla profesija. Tā ir infekcija. Tā ir smaga slimība. Cilvēki mācās pamatīgi, ar pilnu plati. Viens četrus, piecus gadus, viens astoņus, desmit gadus; viens visu mūžu. Ja tev kaut kas neizdodas, neiet… - forget it. Tad tu būsi uz otrajām, trešajām lomām. Ja tevi tas apmierina… Ja tu neesi perfekts vai ļoti labs – tu nevari iet par solistu. Ir tādi middle class, bet to uzreiz dzird.

Protams, dzird. Mums ir pasaules mēroga zvaigznes klasiskajā mūzikā, bet vai, jūsuprāt, ir jābūt absolūtai perfekcijai, lai vispār kaut ko sasniegtu?
Very different. Jā, nu, piemēram, Genādijs Barišņikovs, Miša Maiskis, Gidons Krēmers – viņi visi ir perfekti. Andris Nelsons, Mariss Jansons – visi perfekti. Elīna Garanča, Egils Siliņš, Kristīne Opolais, Maija Kovaļevska, Marina Rebeka, Aleksandrs Antoņenko, Skride… un tā tālāk. (ilga pauze) Viņi ir labi, ļoti labi vai pat perfekti. Ja…

Bet viņi visi nav vienādi!
Nav! Un nevar būt! Un nekad nebūs! Un vienam patīk māte, otram patīk meita. Vienam patīk blondīne, otram patīk brunete. Vienam patīk siļķe un ķilavas, otram vajag torti un šokolādi. Nu, nevar būt visi vienādi. Un nevajag! Un man vienmēr prasīja ārzemēs: “Inese Galante, tu esi tāda vienīgā? Ir vēl kāds tāds otrs? No kurienes tu esi?” Un es vienmēr teicu: Latvija, Latvija, Latvija, Latvija.

Un viņi nesaprata kādreiz, kas ir Latvija; un es vienmēr teicu, ka nav otras tādas nav, bet ir labāki: Barišņikovs, Maiskis, Krēmers, Jansons…

Es tikai sāku skaitīt. Vēl tad pārējie nebija, tad bija Galante. Kādreiz te, uz vietas, bija Ingus Pētersons, Sergejs Martinovs, Garšeņins… tie bija šeit, Latvijā, un viņus neviens nezināja. Tad pagāja n-tie gadi un tad viens aiz otra parādījās: Sonora Vaice, Inga Kalna un vēl un vēl. Toreiz vienmēr teicu, ka mums ir ļoti labi mākslinieki, lai nedomā, ka tikai pie viņiem kaut kas notiek.

Pilnīgi pievienojos, ka mums ir apbrīnojami talantīgi cilvēki šeit dzimst un…
Un tagad, kas operā strādā, diriģenti… Bravo! Kādreiz bija tikai Igaunijā un pie mums no Lietuvas bija jāved. Kādreiz strādājām ar Rinkēviču, Loidu Vēberu Maskavā vai vēl kaut ko. No tiem laikiem es par viņu stāstīju un tad viņu ielūdza tāpēc, ka nebija Latvijā. Bija tāds laiks, kad nebija diriģentu! Pēkšņi visi pazuda vai vēl nebija; mainījās paaudzes. Bija maestro Viļumanis, bija kādreiz Glāzups, es vēl sastapu… un tad pēkšņi: nothing! Nobody! Niemand! Ko tad?! Un tad pagāja tie gadi un viens aiz otra. Es turu muti ciet, jo man bail kādu nenosaukt, saprotiet. Ja kādu piemirst – viņš nav to pelnījis.

Par tiem talantiem – tā ir tāda jūsu misija?
Es to uzskatu par misiju. Jau divus gadus mēs pat skolotājiem, kuru studentiem ir pirmās, otrās vietas, mēģinām kaut ko kaut maķenīt maksāt, jo no pedagoga VISS ir atkarīgs. Lai arī cik tu esi talantīgs, ja nav labs pedagogs – tev ir āmen.

Labi, pedagogs, bet cik liela loma ir vecākiem?
Hmm…

Un audzināšanai. Es, piemēram, maziņš sēdēju un reizēm arī gulēju koncertos…
Nu, kā tad. Un tev nebija, kur likties. Tā ir pavisam… (pauze)

Nujā. Mans pirmais instruments bija vijole, taču to es nekad tā arī nesāku spēlēt. Pēc tam, protams, klavieres, bet tad astoņpadsmit gadu vecumā izdomāju, ka jāspēlē ģitāra. Man bija astoņpadsmit, bet ko darīt, kad ir astoņi, pieci, trīs gadi?
Nu, kā: tikai mamma un tētis. Tikai! Vecmāmiņa un vectētiņš.

Nujā, bet kā viņi zina?
Tante, onkulis.

Bet kā viņiem zināt: spiest to savu bērnu vai nespiest? Tas pats Gidons Krēmers taču savā grāmatiņā rakstīja…
Visi… mēs visi izaugām vienā parkā. Mūsu tēvi sēdēja uz soliņa un tarkšķēja, piedodiet. Vēl bija Grūberti, divi brāļi – pianists un vijolnieks, un visi staigāja vienā parkā. Vēl bija Filips Hiršhorns – ģēnijs! Viņš mainīja dzīvokli ar manu draudzeni. Ģēnijs! Kad es dziedāju Francijā, Holandē, Beļģijā un neviens nesaprata, no kurienes esmu atbraukusi: spāniete, itāliete, amerikāniete… Un tad es reiz redzēju, ka viņi visi tādi noskumuši, prasīju, kas noticis un viņi atbildēja: “Mēs pazaudējām ģēniju”… Es teicu: ko?! Filips???... Viņam bija ļoti maz gadu, kad viņš aizgāja. Viņš bija ļoti slims. Man speciāli brauca pakaļ no Holandes vijolnieks, saksofonists un vēl viens… mēs visi bijām pie Mārtiņa Rītiņa Londonā, kurš mūs uzņēma.. un vēl mans aģents. Un tad viens otrs atbrauca uz Latviju, lai ieelpotu šo gaisu un nobučotu akmeņus, kur viņš ir studējis. Jūs saprotiet, ko es saku?... (pauze) Un, strādājot tur, es sastapu ļoti daudzus cilvēkus, kuriem jāpasakās Filipam par to, ka viņi vispār ir tikuši…

Tur, kur viņi ir.
Jā. Redziet, viss ir… pasaule ir ļoti maziņa. Un cik sen jau Barišņikovs ir projām, mēs ar viņu arī runājāmies. Cik tālu…  viņam ir tik veiksmīga dzīve… (pauze) Un tomēr viņš ir atbraucis atpakaļ. (pauze) Tās atmiņas ir tik ļoti krāšņas, tik dažādas; visi tie cilvēki… Tie draugi dārziņskolā, tā gaisotne… tas pats ir ar Mišu Maiski, es viņam jautāju: kāpēc tu nesaki, ka esi no šejienes? Kāpēc no padomijas vai no Maskavas? Tie visi pamati taču nāk no šejienes. Un tas pasniedzējs Abrāmiss, ar ko viņi iesāka. Es vēl paguvu viņu satikt, iepazīties… Saprotiet, viss ir saistīts. Un kora dziedājumi.. es tik daudz dziedāju ar Cepīti, ar ausmu Derkēvicu un arī ar Sigvardu Kļavu. Pēc tam daudz arī ar mūsu kolosālo valsts kori, kādā viņš stāvoklī ir tagad… picobello, kā viņi saka. Vienkārši jāklanās līdz zemei. Jā, kāpēc es sāku savu runu… Es bērnībā kādreiz sāku dziedāt radio korī pie Jāņa Branta. Ar māsu. Dziedājām arī pie Lijas Jercumas šajā ēkā, (rāda uz māju pāri ielai no kafejnīcas, kurā notiek intervija) kur tagad ir zviedru vēstniecība. Tā ir… tā ir mana māja. Un pēc tam ar viņas meitu es mācījos kondženē. Saprotiet… kā tas var būt?! Vai Katlapam sieva – tā bija mana skolotāja mediņos.

Tātad jūs sākāt ar kori? Jūs taču esat profesionāla farmaceite!?
Jā, nu es jaunībā kā tīnītis dziedāju korī.

Bet no kurienes…
Bet kāpēc? Es spēlēju lielo tenisu, gāju sporta vingrošanā, gāju dejot, spēlēju klavieres mediņskolā… Mūs vecāki… Es domāju, ka es kļūšu pa tēlnieku. Es varēju sekot cilvēkam nezcik kilometrus, ja es nevarēju saprast, kā viņš ir veidots. Es varēju tā diezgan uzbāzīgi.. es gribēju vienkārši saprast, kā tā seja, kā tas cilvēks ir veidots. Biju ļoti fanātiska. Es sapratu, ka esmu apdāvināta.

Pati sapratāt, ka esat apdāvināta?
Jā, apdāvināta, bet ne ģeniāla. Tēlniekam jābūt ģeniālam un labāk, ka viņš ir vīrietis. Ir daži izņēmumi: Muhina, Klaudel (Camille Claudel) … bet viņai bija ļoti traģisks mūžs. Francūži izmantoja manu “Ave Maria”, kad viņi taisīja par viņu filmu.

Okey, tātad tēlnieks nē, bet kā – dziedātāja? Taču sports, farmācija…
Jā, visu ko! Visu pēc kārtas, jo mūsu vecāki – ģeniāli vecāki! – visu savu dzīvi, visu savu mūžu kā mani, tā manu meitu… gan uz zīmēšanu, gan šur, gan tur – visur vilkās līdzi.

Vecāki gāja līdzi bērniem?
Jā. (pauze) Un vai nu aukle vai tētiņš, mammas retāk.. Visi strādāja, bet mēs bijām visur, lai redzētu, kas mums labāk padodas un lai mūs attīstītu. At-tīs-tī-tu. Kā var saprast?

Ja nedara, tad nevar.

Ja viņš ir ģēnijs un ja tas ir izteikts, tad to var saprast, bet pārsvarā, nu, bērniņš… Nu, kā viņš var zināt? Vai viņš kļūs par pavāru, mākslinieku vai… Kā viņš to var zināt, ja viņam nav piedāvāts to izmēģināt? Nu, KĀ?! Johaidī, nu, nekādīgi!!!

Man kā pedagoģijas nodaļas absolventam kāds tēvs reiz teica: “Nu, pastāsti man tagad: vecākiem savi bērni ir vai nav jāspiež?” Nu, tātad – melns/balts; pareizi/nepareizi.
Jā, vai nu, vai nu. Nav receptes. Nav.

A, kā es kā vecāks to varu zināt?!
Neviens… nekā.

Vai kā pedagogs? Ja man nav nekā cita, bet šie uz galda esošie citroni…
Piedāvā!

Ja man nekā cita, tad es taču ēdīšu citronus?!
Jā, nuja.

Bet ja man ir arī apelsīni un banāni…
Tad tu pārbaudīsi, kas tev labāk aiziet.

Un tas būtu katra vecāka uzdevums, misija bērnam nodrošināt šīs te iespējas un kaut kādā brīdī arī atspēriena platformu.

Nu, kā tad! Saprast… SAPRAST! Lai viņš varētu pēc tam ieklausīties. Lai viņa nākotne pēc tam nebūtu nelaimīga. Lai viņš pēc tam nedarītu kaut ko, kas viņam nu galīgi neiet.

Dzīve ir dota, lai…

Lai dzīvotu! (smejamies)
Lai dzīvotu! Lai augtu spārni! Ja nav spārni un ja nekas tevi netur virs zemes… Tad katru dienu jāceļas atkal…

Arvien zemāk un zemāk…
… saproti. Ja neaplej puķi – viņa novīst. (pauze)

Par to pašas dziedāšanu: kā jūs līdz tam nonācāt? Jūs pati to izdomājat vai kopā ar vecākiem…?
Mani neviens nespieda to darīt vai nedarīt.

Tā atkal bija jūsu izvēle?
Tā bija mana izvēle, jo tā ir daba. Es dziedāju visu mūžu no trīs gadu vecuma. Mamma spēlēja klavieres.. Tā nebija viņas profesija, bet viņa ļoti labi spēlēja klavieres. Viņai bija astoņdesmit pieci, kad viņa vēl varēja nospēlēt šo to… no galvas!!!

Viņa spēlēja akordeonu un es viņai tāds mazs bumbulis nesu notis un lūdzu: “nospēlē man šito”. Un es atcerējos, kā kuru skaņdarbu sauc. Kāpēc?!... Es pati sacerēju operas, dziedāju tās visās balsīs: svilpu, rūcu, ņaudēju, šņācu, vīriešu, sieviešu balsīs… vienalga! Man nebija šķēršļu. Klausījos simfonisko mūziku – mani tas kaut kā piepildīja. Dziedātāji… ja nebija smuka balss un man tas neaizgāja līdz aknām - es to negribēju. Bija šad tad grūti redzēt, kas uz skatuves notiek; visdažādākie tipāži, kuriem bija grūti ticēt. Jaunieši ir maksimālisti un viņiem vajag uzreiz un visu. Es varbūt tāda gluži nebiju, bet man kaut kā… Ja tas ir dots no dabas… saproti?

Bet jūs sajutāt, ka jums vajag dziedāt.
Mana māsa dziedāja. Es vienmēr dungoju un es veidoju orķestra pavadījumus. Automātiski! Jo man tas skanēja…

Tās taču ir kompozīcijas dotības?!
Nuuuuuu….

Nu, bet, ja komponē operas?!
Nujā. Komponēju operas. Māsa man bija ļoti skaista, artistiska un es vienmēr to visu kaut kā aranžēju. Nu, tā. Tad tas sēdēja kaut kur dziļi… un izšāva. Vienalga, tā vai šitā: ja tas tev ir lemts – tev arī tā būs.

Bet kā tas šāviens notika? Jūs iestājāties skolā vai varbūt jūs kāds noklausījās?
Mēs dziedājām ar māsu un viena pianiste kaut kur ciemos.. Tas ļoti bieži tā notika ciemos, kad visi lūdza: nu, lūdzu, lūdzu.. vai var uzdziedāt kaut ko. Nu, un tā mēs dziedājām kaut ko un tā viena pianiste saka: “vaaau! Man ir viena skolotāja pazīstama – jums jāaiziet viņai jānodzied!” Tā atkal saka: “es jūs ņemu abas divas!” A, mēs toreiz, dzīvodamas jūrmalā ar klikatām kājās atbraukušas, ne dokumenti, nekas… Tur vēl pasniedza Maija Mediņa – tā vēl bija klāt… (zīmīgi rāda dūri)

Vecā paaudze…
Mūs paņēma, bet mana māsa negāja uz citiem eksāmeniem. Es vienkārši joka pēc aizgāju un visu noliku. Tajā laikā es atstrādāju savu diplomu un paralēli…

Farmācijas diplomu?
Jā, un paralēli gāju uz mediņiem, ātrāk pabeidzu to visu lietu, un mana skolotāja Šulova teica: “praktiski tu esi gatava. Man galvenais neiejaukties un nesabojāt.” Tur bija strīds starp skolotājiem, jo katrs redzēja mani savādāk: viens teica, ka es dramatiskais, otrs teica, ka mezzo, trešais teica, ka tagad tikai kā koloratūra; kamēr tik jauns – nedrīkst neko vairāk… Un tad viņi mani aizveda uz Maskavu. Maskava teica, ka mani ņem. Es apprecējos un mans vīrs teica… Mums bija divdesmit gadi, va’ dies’…  Un mans vīrs teica, ka viņš mani laidīs. Kad pienāca brīdis, viņš teica, ka ne-e. Viņš negrib, lai es brauktu.

Āāāāaha…
Jā. Un tā tas viss… (pauze)

Un jūs aizbraucāt vai neaizbraucāt?
Nē. Es tikai aizbraucu, noklausījos, parādījos… biju pie Rihtera un Dorleakas mājās…

Kas par uzvārdiem…
Jā, tādi vārdi… es vēl sastapu tādus korifejus… Kozlovskis bija uz manu koncertu, kad Jehudi Menuhins diriģēja

Un viņu jūs arī esat sastapusi?!..
Jā, Maskavas konservatorijā. Un tad bija… vai, bija tik daudz! Ļemeševs, Kozlovskis, Arhipova… Vispār visi dziedātāji un diriģenti no vecās, senās paaudzes – tas kodols… Nu, es biju skuķis. Kukū! (pieklauvē pie galda) Es tikai savu “uu.. aa..”… Un Obrazcova un viņas pianists… tas ir vispār… saprotiet. Un viss lielais teātris, visi pasniedzēji. Roždestvenskis, kurš pie manis nāca uz operām Stokholmā, kur viņš dzīvoja un arī reiz diriģēja manā festivālā.

Roždestvenskis pie jums bijis festivālā?!?...
(piekrītoši pamāj ar galvu) Un ar mani dziedāja. Viņš man iedeva tādus padomus… Un Fedosejevs arī… Jā, nu lieli cilvēki.

Jūs neaizbraucāt uz Maskavu… ko jūs darījāt tālāk?
Paliku Latvijā un iestājos mūsu konservatorijā un… (ilga pauze) Un es jau no trešā kursa dziedāju operā. Un tas bija arī Aleksandra Viļumaņa nopelns. Bija veca paaudze un bija pajauna paaudze, un viņš ņēma no jaunās paaudzes; gaidīja tos, kas viņam likās, ka ir gatavi skatuvei. Aleksandrs Poļakovs un Jānis Sproģis tad iesāka savu karjeru; Ingus Pētersons, Samsons Izjumovs. Bija vēl Elga Brahmane pirms mums, Sergejs Martinovs, Garšeņins… tie bija visi tādi labi, daudzsološi. Es noteikti kādu vēl nenosaucu… tādas balsis! Visi bija tādi tenori, viens labāks par otru. Kā var būt uzreiz četri?! Vēl bija Laima Andersone, Tauriņa un… no, ko lai saka? Tie bija skaisti…

---
Šajā brīdī iezvanās Ineses telefons; mēs vienojamies vēl par 10 minūšu laiku. Saprotu, ka neizprotami izkusušo divu stundu laikā neesam ne vārda pārmijuši par festivāla programmu, māksliniekiem, un es neesmu uzdevis gandrīz nevienu no iepriekš sagatavotajiem jautājumiem…
---

Nu, tā. Un… (pauze) Es daudzus neatzīmēju un viņi to nav pelnījuši, jo viņi ir ļoti spēcīgi cilvēki. Es ienācu jauns skuķis trešajā kursā: ko es sapratu?!

Nu, bet jūs un Viļumaņa kungs…
Jā, un tā tas sākās viss tas gājiens. Un kaut kā ļoti labvēlīga situācija un tikai lielās lomas, un kaut kāda tāda mīlestība un simpātijas no publikas, no diriģentiem… Esmu ļoti pateicīga. Man nekad nebija bailes no skatuves! Man vienmēr gribējās lekt no brunčiem ārā, lai būtu labi, lai būtu skaisti… nu, tā. Tā šī padarīšana sākās.

Pārējais jau ir vēsture.
Jā, pārējais ir vēsture. Kļūdas - bija kļūdas vai nebija kļūdas… Laiks aiziet un tad tā kā – mm! – varbūt vajadzēja darīt savādāk, to atteikt, tur piekrist, tam nepiekrist…

Pēc tam taču visu zina?!
Jā, bet…

Bet dzīvē notiek savādāk. Es vēl vēlos pajautāt par mūzikas enerģētiku, par mūzikas ietekmi uz dvēseli, smadzenēm…
Tikai attīra. Baro, attīra, izsūknē un atkal kaut ko dod.

Jā, bet arī smagā mūzika, piemēram? Arī rokmūzika?
Mmmm…

Visu savu apzināto bērnību es esmu klausījies visu iedomājamo klasiku…
Es domāju, ka lielās devās iztukšo. Nomāc.

Jautāju tāpēc, ka mani tas nenormāli uzlādē, bet ne viss; ļoti konkrēta šāda veida mūzika. Un es nevaru paklausīties to visu laiku.
Un nevajag. Vajag smadzenēm pauzi.

Bet tas ir fakts: kaut kā asinsrite paātrinās tad, kad dzirdu..
Agresija, aktivitāte… negatīvas kaut kādas.. prasās kaut ko raut, plēst, lēkt no ādas ārā… tā ir agresija. Pārāk liela aktivitāte. To vajag, bet to vajag sadalīt devās. Tagad kā farmaceits runāju: tas var ārstēt un tas var nonāvēt. Ja neiztur pareizo devu…

Tieši tā. Metallica bundzinieks kādā intervijā reiz teica: “We play aggressive music without negative energy”.
Okey, saprotu.

Es viņus pieminu, jo esmu pavadījis ļoti daudz laika ar šo mūziku. Tā mani tik ļoti uzrunāja, tik ļoti piesaistīja…
Un jaunieši – tā ir 200% aktivitāte. Agresīva aktivitāte un tas ir normāli! Tas ir pareizi.

Es jautāju jūsu kā mūziķa un mediķa viedokli, jo man nekad nav bijusi destruktīva pēcgarša pēc šādas mūzikas.
Nav, jā. Nav, jo jums iekšā ir citi pamati. Ja jūs sāktu ne no kā… (ilga pauze) Būtu daudz traģiskāk, bet jūs sākāt kā vijolnieces bērns. Un tā ir cita pagātne, cita gaisotne. Jums bija par daudz viens un tas bija līdzsvars tam otram. Torte un siļķe. Cukurs un sāls.

Tas, kas dzirdēts bērnībā un, kas tiek darīts tagad… Tas ir tagad šādi (savienoju roku pirkstus)
Jā, tieši tā! Tas ir tas pamats – tieši tā. Cik daudz es dzirdu Bahu, viņa skaņdarbu ietekmi…

Ir tāds ģitārists Ingvijs Malmstīns, kurš spēlē gan Baha oriģināldarbus, gan ļoti ietekmējas no viņa.
Saprotiet?...

Un cik pētījumi ir veikti par to, kāda un kā mūzika ietekmē. Un grozi kā gribi – ir skaidrs, ka tā klasiskā mūzika ir pamats visam: vai tas ir roks, metāls, džezs, blūzs…
Sorry. Tas… Sorry. Tas ir kā maize, kas ir pamats visam: ja maize ir – cilvēks nenomirs. Viss pārējais… Tā tas ir. Ja ir mammīte; ja ir mammīte un tētiņš – bērns nepazudīs. Pieniņš, maizīte… Izdzīvosi.

---

Festivāls "Summertime" jau četrpadsmito reizi notiks Dzintaru koncertālē Jūrmalā laikā no 9.-15.augustam. Biļetes uz festivālu pieejamas Biļešu paradīzes kasēs, kā arī festivāla mājaslapā.

Festivālu atbalsta: Jūrmalas pilsētas dome, Rīgas brīvosta pārvalde, AS “Grindeks
”, t/c “Spice”, zvērināta advokāta “Viktora Tihonova birojs”, Itālijas vēstniecība Rīgā, Domenikss: Mercedez-Benz ģenerālpārstāvis LatvijāVAS Latvijas pasts, viesnīca “SemaraH Hotel Lielupe”, SIA “East-West Transit”, tūrisma aģentūra “AFY Travel”, radio “Lounge FM 99,5″, izdevniecība “Rīgas viļņi”, žurnāls “UNA”, žurnāls “Ļubļu”, žurnāls “L’Officiel Baltic”, žurnāls “Titanium”, žurnāli "VIP Lounge", "Status" un "Railway", žurnāls “Riga This Week”, žurnāls “Otkritij gorod”, nacionālā informācijas aģentūra LETA.

ParMuziku.lv

ParMuziku.lv ir online mūzikas žurnāls, kurā iespējams izlasīt svarīgāko par mūziku Latvijā un pasaulē. Šeit vari atrast ne tikai aktuālās ziņas, ekspertu viedokļus, albumu, DVD un koncertu apskatus, bet arī informāciju par mūzikas biznesa ikdienā neredzamo pusi – autoru un izpildītāju blakustiesībām, ierakstu izpildījumu publiskajā telpā, kā arī mūzikas industriju kopumā.

Par LaIPA

Biedrība „Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība” (LaIPA) ir kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kur apvienojušies pašmāju un ārvalstu izpildītāji un fonogrammu producenti, lai iestātos par savām tiesībām un saņemtu taisnīgu atlīdzību par savu fonogrammu izmantošanu Latvijā un ārvalstīs. Vairāk

Sazinies ar mums!